Kunģa vēzis

1. Par slimību, anatomiskā uzbūve, funkcijas

Kas ir kuņģa vēzis?

Kuņģa vēzis ir ļaundabīgs audzējs, kas sākas kuņģī. Kuņģis ir maisveida orgāns, kas ir nozīmīgs orgāns barības sagremošanā. Barība virzoties pa barības vada šķērso gastroezofageālo parējo (savienojums starp barības vadu un kuņģi) un nokļūst kuņģī. Barība sajaucoties ar kuņģa izdalīto sālsskābi, tiek pārstrādāta un novirzīta tālāk uz tievo zarnu sākumu jeb 12 pirkstu zarnu. 

Kuņģim ir piecas daļas:

•    Kuņģa ieejas daļa (pars cardiaca) — rajons pie barības vada ieejas.

•    Kuņģa dibens (fundus ventriculi) — daļa, kas atrodas augstāk par ieejas atveri — kupolveidīgais kuņģa rajons pa kreisi uz augšu no barības vada ieejas.

•    Kuņģa ķermenis (corpus ventriculi) — vislielākā kuņģa daļa.

•    Vārtnieka ieeja (antrum pyloricum) —  kuņģa izejai pieguļošā rajona platākā daļa.

•    Vārtnieka kanāls (canalis pyloricus) — kuņģa izejai pieguļošā rajona šaurākā daļa, kas savienojas ar 12 pirkstu zarnu

Blakus kuņģim atrodas tādi orgāni kā tievās zarnas, resnās zarnas, aknas, liesa un aizkuņģa dziedzeris.

Kuņģim ir pieci slāņi:

•    iekšējais slānis – gļotāda: tā veido kuņģa skābi un citus gremošanas fermentus; tajā visbiežāk sāk veidoties vēzis;

•    nākamais slānis ir zemgļotāda;

•    tālāk ir muskuļu slānis: tas sastāv no muskuļiem, kas kustoties sajauc kuņģa saturu;

•    pārējie divi slāņi ir seroza un subseroza, to uzdevums ir aizsargāt kuņģi.

Jo dziļāk šajos slāņos ieaudzis vēzis, jo  lielāka stadija un lielāka varbūtība vēzim izplatīties uz blakus esošajiem limfmezgliem un citiem orgāniem.

2. Izplatība, cēloņi un riska faktori 

Visbiežāk kuņģa vēzis sākas gļotādā un lēnām aug cauri pārējiem slāņiem. Parasti kuņģa vēzis aug lēni, vairākus gadus. Pirms attīstījušās īstas vēža šūnas, kuņģa gļotādā notiek izmaiņas. Šīs agrīnās izmaiņas neizraisa nekādas sūdzības un bieži vien paliek neatklātas.

Kuņģa vēzis var izplatīties dažādos veidos. Tas var izaugt cauri visiem kuņģa slāņiem un ieaugt blakus orgānos. Tas var izplatīties arī uz tuvākajiem limfmezgliem (zirņa lieluma imūnās sistēmas šūnu sakopojumiem) un tālāk izplatīties caur limfātisko sistēmu. Ja vēzis izplatās šādi, prognozes ir sliktākas. Kad kuņģa vēzis jau progresējis, tas var izplatīties arī caur asinsrites sistēmu, vēža šūnas nogulsnējas aknās, plaušās, kaulos un citos orgānos.

Kuņģa vēža veidi

Visbiežāk kuņģī attīstās adenokarcinoma (90-95%). Šis vēzis sākās šūnās, kas veido gļotādas iekšējo pārklājumu. Šī vēža raksturošanai parasti tiek izmantots vārdu savienojums “kuņģa vēzis”.

Pastāv 2 veidu kuņģa adenokarcinomas tipi:

•    Intestinālais tips, kam ir labāka prognoze. Audzēja šūnām var būt specifiskas ģenētiskas izmaiņas, kas var reaģēt uz mērķterapiju.

•    Difuzais tips, kas ir agresīvākas dabas. Tas ir retāks, bet grūtāk ārstējams.

Limfoma, gremošanas stromāls audzējs un karcinoīdais audzējs ir sastopami daudz retāk. Šo audzēju ārstēšana un prognoze atšķiras no adenokarcinomas ārstēšanas un prognozes un šajā sadaļā netiks raksturotas.

Kas izraisa kuņģa vēzi?

Riska faktori var būt dažādi apstākļi, kas sekmē cilvēka iespēju saslimt ar kādu no slimībām, piemēram, vēzi. Dažādiem audzējiem riska faktori atšķiras. Dažus riska faktorus, piemēram, smēķēšanu, var kontrolēt. Citus – piemēram, vecumu, onkoloģisko slimību izplatību ģimenē – nevar ietekmēt. Taču riska faktors vēl nepasaka visu. Ja jums ir kāds riska faktors (vai pat vairāki), tas vēl nenozīmē, ka jūs noteikti saslimsiet. Un daudziem cilvēkiem, kas ir saslimuši, nav konstatēts neviens riska faktors.

Riska faktori

Zinātnieki ir atklājuši vairākus riska faktorus, kas cilvēkam var veicināt kuņģa vēža attīstību.

•    Bakteriāla infekcija: pēc inficēšanās ar baktēriju Helicobacter pylori (H. pylori) pieaug iespēja saslimt ar kuņģa vēzi. Ilgstoša šī mikroba atrašanās kuņģī var izraisīt iekaisumu un pirmsvēža izmaiņas kuņģa iekšējā slānī. Šie mikrobi saistīti arī ar kuņģa limfomu. Tomēr vairākumam cilvēku, kas “nēsā” šo mikrobu, nekad neattīstās kuņģa vēzis.

•    Dzimums: kuņģa vēzis biežāk attīstās vīriešiem nekā sievietēm.

•    Vecums: pēc 50 gadu vecuma strauji pieaug saslimstība ar kuņģa vēzi. Lielākā daļa cilvēku, kad tiem atrod kuņģa vēzi, ir 60 gadus veci vai vecāki.

•    Etniskā piederība: Amerikas Savienotajās Valstīs kuņģa vēzis biežāk sastopams spāņu izcelsmes amerikāņiem un afroamerikāņiem. Tas biežāk sastopams Āzijas un Klusā okeāna salu iedzīvotājiem.

•    Diēta: kuņģa vēža risku paaugstina diēta, kas satur daudz žāvējumus, sālītas zivis un gaļu, marinētus dārzeņus. Toties, ēdot pilngraudu produktus, svaigus augļus un dārzeņus, kas satur daudz A un C vitamīna, kuņģa vēža risks pazeminās.

•    Tabaka: smēķēšana divkāršo kuņģa vēža risku.

•    Alkohols: alkohola lietošana var paaugstināt risku saslimt ar kuņģa vēzi, ja ikdienā lieto 3 un vairāk alkohola devas. 

•    Aptaukošanās: ja ir ļoti liela aptaukošanās (liekais svars), iespējama vēža attīstība kuņģa augšdaļā, tomēr sakarība vēl nav līdz galam noskaidrota.

•    Agrāk pārciestas kuņģa operācijas: kuņģa vēzi biežāk konstatē pacientiem, kam agrāk tikusi izgriezta kuņģa daļa citu saslimšanu (piemēram, kuņģa čūlas) dēļ.

•    Perniciozā anēmija: šīs slimības gadījumā kuņģis pietiekamā daudzumā neizstrādā olbaltumvielas, kas no ēdiena uzsūc vitamīnu B 12. Savukārt tas izraisa sarkano asins ķermenīšu jeb eritrocītu līmeņa pazemināšanos asinīs (anēmiju). Pacientiem ar šo slimību ir arī paaugstināts risks saslimt ar kuņģa vēzi.

•    Menetriēra slimība (hiperplastiska hipersekretora gastropātija): šī retā saslimšana saistīta ar izmaiņām kuņģa gļotādā un, iespējams, arī ar kuņģa vēža risku.

•    A grupas asinis: nezināma iemesla dēļ cilvēkiem, kam ir A asinsgrupa, ir augstāks risks saslimt ar kuņģa vēzi.

•    Ģimenes slimību anamnēze: cilvēkiem, kuru tuviem radiniekiem ir kuņģa vēzis, arī ir lielākas iespējas saslimt ar kuņģa vēzi. Dažām ģimenēm ir ģenētiskas izmaiņas (mutācijas), kas rada augstāku risku iegūt kolorektālu (zarnu) vēzi un nedaudz paaugstina arī kuņģa vēža risku.

•    Pārmantotu audzēju sindromi: tādi kā Linča sindroms, Ģimenes adenomatozā polipoze, Li-Fraumeni sindroms, Petza-Jēgera sindroms, Pārmantota difūza kuņģa vēža sindroms un Kuņģa adenomas un proksimālā polipozes sindroms.

•    Daži kuņģa polipu veidi: polips ir neliels, sēnei līdzīgs izaugums, kas veidojas uz kuņģa gļotādas. Vairākums polipu nepaaugstina kuņģa vēža risku. Tomēr viens veids (adenomatozs polips jeb adenoma) dažkārt pārveidojas kuņģa vēzī.

•    Dažādi imūnsupresīvi stāvokļi: dažādi iemesli var izraisīt imūnās sistēmas nomākumu, kas var rezultēties ar biežām infekcijas slimībām. Cilvēkiem ar imūnās sistēmas nomākumu biežāk tiek novērota kuņģa limfomas un kuņģa vēža veidošanās.

•    Epšteina–Barras vīruss: šis vīruss izraisa infekciozo mononukleozi. Dažos gadījumos šo vīrusu atrod kuņģa vēža šūnās.

•    Darba apstākļi: darbiniekiem, kas strādā ogļu, metāla vai gumijas rūpniecībā, ir augstāks risks iegūt kuņģa vēzi.

Priekšvēža stāvokļi

Atrofisks gastrīts nozīmē, ka samazināta vai izzudusi normāla kuņģa gļotāda, kā arī vērojama dažāda stipruma iekaisuma reakcija. Visbiežāk atrofisku gastrītu izraisa H. pylori. Retākos gadījumos to var izraisīt autoimūnas reakcijas, kad imūnā sistēma pati noārda kuņģa gļotādu. Pacientiem ar atrofisku gastrītu ir palielināts kuņģa vēža risks.

Otrs priekšvēža stāvoklis ir intestināla metaplāzija. Šajā gadījumā normālas kuņģa gļotādas šūnas tiek aizvietotas ar šūnām, kas līdzinās zarnu gļotādu izklājošām šūnām. Bieži vien kopā ar intestinālu metaplāziju atrod arī atrofisku gastrītu. Arī intestinālas metaplāzijas iemesls var būt H. pylori infekcija. 

Abos gadījumos samazinās dziedzeršūnu skaits, kas izdala sekrētu, lai aizsargātu pārējās kuņģa gļotādas šūnas. Šūnu DNS bojājums noved pie šūnu transformācijas displāzijā, kad tās pārvēršas liela izmēra un nepareizas formas šūnās (līdzīgi kā audzēja šūnas). Atsevišķos gadījumos displāzija progresē par kuņģa vēzi. 

Gēnu (DNS) izmaiņas kuņģa audzēja šūnās

Pētījumi ir veicinājuši sapratni par kuņģa vēža attīstību. Piemēram, H. pylori (īpaši atsevišķi baktēriju subtipi) spēj pārvērst ēdienā esošās vielas par ķīmiskām vielām, kas izraisa mutācijas kuņģa gļotādas šūnu DNS. Tas izskaidro, kādēļ žāvēta gaļa var palielināt kuņģa vēža risku. Toties citiem ēdieniem piemīt kuņģa audzēja risku samazinošs efekts. Piemēram, augļi un dārzeņi satur antioksidantus (kā vitamīnu A un C), kas var bloķēt šūnu DNS bojājumu.

Kuņģa vēzis tāpat kā citi audzēji veidojas no šūnu DNS bojājuma jeb mutācijām. DNS sastāv no gēniem, kas kontrolē visas šūnas funkcijas.

Daži gēni kontrolē šūnas augšanu, šūnas dalīšanos un citi šūnas spēju nomirt:

•    Gēnus, kas palīdz šūnai augt, dalīties un izdzīvot sauc par onkogēniem.

•    Gēnus, kas kontrolē šūnas dalīšanos, labošanas mehānismus un dabisko nāvi sauc par audzēja supresorgēniem.

Audzēju izraisa mutācijas, kas uzkrājas DNS un izraisa onkogēnu pastiprinātu aktivitāti vai audzēja supresorgēnu izslēgšanos.

Iegūtas vai pārmantotas mutācijas

Pārmantotas mutācijas var palielināt kuņģa vēža attīstības risku. Pārmantotas mutācijas sastopamas reti, tikai 1-3% gadījumu.

Lielākoties mutācijas gēnos uzkrājas dzīves laikā un tās sauc par iegūtām mutācijām. Tās var veicināt riska faktori, bet daļa no mutācijām izveidojas spontāni bez ārēja stimula.

Kā izvairīties no kuņģa vēža?

Diēta, pārtikas produkti, ķermeņa svars, fiziskās aktivitātes un alkohola patēriņš

Aptaukošanās un liekais svars palielina kuņģa vēža attīstīšanās risku. Svara samazināšana un normāla svara saglabāšana var samazināt risku.

Regulāras fiziskas aktivitātes arī spēj samazināt kuņģa vēža attīstības risku. Par fiziskām aktivitātēm ārstēšanās laikā vairāk informācija meklē Fizisko aktivitāšu rekomendācijas onkoloģijā.

Normāla svara uzturēšana un regulāras fiziskas aktivitātes samazina arī citu vēža veidu attīstību un mazina citu veselības problēmu attīstību.

Kuņģa vēža varbūtību samazina diēta, kas bagāta ar dārzeņiem un augļiem. Diētā vajadzētu iekļaut citrusaugļus, tādus kā apelsīnus, citronus un greipfrūtus. Bet ņemiet vērā, ka greipfrūti var ietekmēt atsevišķu medikamentu koncentrāciju asinīs. Jautājiet savam ārstam pirms iekļaujiet greipfrūtu savā uzturā.

Latvijas Onkologu ķīmijterapeitu asociācija rekomendē cilvēkiem sekot veselīga uztura rekomendācijām, iekļaujot savā uzturā dažādu krāsu dārzeņus un augļus, pilngraudu pārtikas produktus un izvairīties no sarkanās gaļas, saldinātiem dzērieniem un pārstrādātiem pārtikas produktiem.

Alkohola lietošana palielina kuņģa vēža attīstību. Nelietojot alkoholu vai samazinot alkohola patēriņu, ir iespējams samazināt kuņģa vēža attīstību.

Vairāk informācijas par veselīga uztura principiem lasīt Latvijas Diētas ārstu asociācijas izstrādātā informatīvā materiālā par uztura ieteikumi onkoloģiskiem pacientiem ārstēšanās laikā. Sīkāka informācija par uzturu pieejama ‘’Uztura ieteikumi ārstēšanās laikā’’.

Citu diētas faktoru, uztura bagātinātāju un zaļās tējas lietošana pētījumos pagaidām nav pierādījusi kuņģa vēža samazinošas spējas. Nepieciešami tālāki pētījumi.

Smēķēšanas atmešana

Smēkēšana palielina kuņģa augšējās daļas (savienojuma vietā ar barības vadu) vēža attīstības riksu. Smēķēšana palielina arī citu veidu audzēja attīstību. Ja nesmēķējiet, nesāciet! Arī elektroniskās cigaretes palielina kuņģa vēža attīstības risku. Smēķēšanas gadījumā meklējiet palīdzību, jautājiet par atmešanas iespējām savam ģimenes ārstam vai ārstējošam ārstam.

H. pylori infekcijas ārstēšana

Joprojām nav īstas skaidrības vai pacientiem, kuri ir inficēta ar H. pylori un kuriem nav simptomi, būtu nepieciešama ārstēšana ar antibakteriālo terapiju. Pašlaik notiek pētījumi, lai to noskaidrotu. Atsevišķi pētījumi rekomendē antibakteriālo terapiju asimptomātiskiem pacientiem, lai samazinātu priekšvēža stāvokļu attīstības risku un attiecīgi arī kuņģa vēža attīstības varbūtību. Bet ne visos pētījumos šo ir izdevies apstiprināt.

Neskatoties uz to, ka pašlaik vēl nav skaidru pierādījumu par rīcību asimptomātiskiem pacientiem, kuri nēsā H. pylori, atsevišķos pētījumos ir izdevies pierādīt, ka cilvēkiem ar paaugstinātu kuņģa vēža risku vai ģimenes anamnēzi, likvidējot šo infekciju, samazinās kuņģa vēža varbūtība.

Pastāv vairāki testi, lai pārbaudītu H. pylori infekciju. Jautājiet savam ģimenes ārstam, lai to noskaidrotu.

Aspirīna lietošana

Pētījumos ir pierādīts, ka aspirīna un citu nesteroīdu pretiekaisuma līdzekļu lietošana (tādu kā ibuprofēns, naproksēns) var samazināt kuņģa vēža attīstības risku. Šie medikamenti var arī samazināt zarnu polipu un zarnu vēža attīstības risku. Bet šie medikamentu var izraisīt nopietnu asiņošanu (arī dzīvību apdraudošu) un citas veselības problēmas.

Ņemot vērā blakusparādību risku, ārsti nerekomendē lietot nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus, lai samazinātu kuņģa vēža attīstības risku. Nepieciešami papildus pētījumi, lai izsvērtu, kuros gadījumos ieguvums ir lielāks nekā potenciālais blabusparādību risks.

Pārmantots kuņģa vēzis

Pārmantots difūzs kuņģa vēzis ir reta no vecākiem pārmantota slimība. Šiem pacientiem kuņģa vēzis attīstās jaunākā vecumā nekā vidēji populācijā. Šo sindromu bieži vien izraisa iedzimta mutācija CDH1 gēnā.

Svarīgi ir diagnosticēt šīs ģimenes, kurām ir paaugstināts kuņģa vēža attīstības risks. Šādās ģimenēs kuņģa vēzis tiek diagnosticēts vismaz diviem vai vairākiem radiniekiem un/vai vismaz vienam cilvēkam pirms 50 gadu vecuma. Atsevišķos gadījumos ģimenes locekļiem var tikt diagnosticēts arī lobulārs krūts vēzis. 

Gadījumos, kad ārstam rodas aizdomas par pārmantotu kuņģa vēža sindromu, pacientam tiek rekomendēta ģenētika konsultācija, lai veiktu papildus ģenētiskos testus. Ja tiek atrasta mutācija CDH1 gēnā, tad rekomendē veikt kuņģa izņemšanas operāciju (gastrektomiju) vecumā no 20 līdz 30 gadiem. Šāda operācija var ietekmēt pacienta turpmāko dzīvi.

Arī citu pārmantotu sindromu gadījumā var būt palielināts kuņģa vēža attītstības risks. Linča sindroma, Ģimenes adenomatozās polipozes, Li-Fraumeni sindroma un Petza-Jēgera sindroma gadījumā kuņģa vēža risks nav tik augsts kā Pārmantota difūza kuņģa vēža gadījumā, tādēļ pacientiem ar šiem sindromiem nerekomendē veikt profilaktisku kuņģa operāciju. Šiem pacientiem rekomendē regulāras kuņģa pārbaudes.

Klasifikācija

Atbilstīgi tam, cik tālu vēzis izplatījies, nosaka tā stadiju. To noteikt ir ļoti svarīgi, jo no stadijas ir atkarīga ārstēšanas taktika, kā arī ārstēšanas iznākums un dzīvildze.

Ārsti bieži vien iedala vēzi divās grupās:

•    Operabls vēzis ir tāds, par kuru ārsts domā, ka operācijas laikā to var pilnībā izņemt. 

•    Neoperabls vēzis ir tāds, kuru pilnībā izņemt nevar. Tas ir tādos gadījumos, kad audzējs izplatījies blakus orgānos vai limfmezglos. Citkārt tas aug ļoti tuvu lielajiem asinsvadiem vai ir izplatījies pa visu organismu.

Stadiju apzīmēšanai izmanto romiešu ciparus – 0, I, II, III un IV. 0 stadija ir vēzis, kas atrodas tikai iekšējā – kuņģa gļotādas šūnu – slānī. Jo mazāka stadija, jo mazāk izplatījies audzējs. Lielāks cipars (IV stadija) nozīmē, ka vēzis ir vēlīnā stadijā un izplatījies jau uz citiem orgāniem.

Pēc izmeklējumiem ārsts var noteikt, kādā stadijā ir vēzis. Noteikti lūdziet, lai ārsts vienkāršiem vārdiem izskaidro šīs stadijas nozīmi. Tas palīdzēs jums abiem izvēlēties labāko ārstēšanas taktiku.

1. Simptomi

Cilvēkiem, kam ir kuņģa vēzis, slimības agrīnajās stadijās ļoti reti ir kādas sūdzības. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc kuņģa vēzi ir tik grūti atklāt laikus. Vēža gadījumā sūdzības varētu būt šādas:

•    straujš nemērķtiecīgs svara zudums;

•    apetītes trūkums;

•    sāpes kuņģa apvidū (vēdera sāpes);

•    neliela diskomforta sajūta vēderā, visbiežāk ap nabu;

•    pilnuma sajūta zem krūšu kaula pat pēc nelielas maltītes;

•    gremošanas traucējumi, grēmas vai čūlai raksturīgi simptomi;

•    slikta dūša;

•    vemšana ar asins piejaukumu vai bez tā;

•    vēdera palielināšanās vai šķidruma krāšanās vēdera dobumā;

•    dzeltenīga ādas un acu sklēru krāsa, ja audzējs ir skāris aknas.

Protams, lielāko daļu šo sūdzību var izraisīt problēmas, kam nav nekādas saistības ar audzēju. Tomēr, ja jums ir kāda no šīm sūdzībām un tā nepāriet, jums jādodas pie ārsta un jāveic pārbaudes.

Ja ārstam rodas kaut nelielas aizdomas par kuņģa vēzi, viņš uzdos jautājumus par riska faktoriem, par jūsu pašsajūtu un sūdzībām, kā arī veiks papildus izmeklēšanu. Ārsts var iztaustīt vēderu, lai noteiktu, vai nav kādu neparastu izmaiņu. Jums būs jāveic vairāki papildu izmeklējumi, lai pilnībā noskaidrotu sūdzību iemeslu.

2. Izmeklēšanas metodes

Izmeklējumi, lai konstatētu kuņģa vēzi

•    Laboratorie izmeklējumi: asins analīzes (pilna asinsaina), lai noteiktu anēmiju (zemu sarkano asins ķermenīšu līmeni asinīs). Fēču analīzes uz slēptajām asinīm, ar kuru palīdzību nosaka pat nelielu asins piejaukumu vēdera izejai. Latvijā fēču analīzes uz slēptajām asinīm ir valsts apmaksāta skrīninga programma sākot no 50 gadu vecuma vienu reizi gadā, ko izsniedz ģimenes ārsts.

•    Augšējā endoskopija jeb gastroskopija: šī izmeklējuma laikā pacientam tiek doti nomierinoši medikamenti. Pēc tam tievu, lokanu caurulīti (endoskopu), kuras galā ir gaismas avots un video kamera, ievada pacienta rīklē. Caur šo caurulīti ārsts var redzēt barības vada, kuņģa un tievās zarnas sākuma gļotādu. Ja gļotādā kaut kas ir izmainīts, tiek paņemts audu gabaliņš izmeklējumiem, ko sauc par biopsiju. 

•    Biopsija: galvenais izmeklējums, lai pierādītu vēzi. Biopsija ir neliela audu gabaliņa paņemšana no izmainītā kuņģa rajona. Visbiežāk biopsija tiek veikta gastroskopijas laikā. Šo audu paraugu pēta zem mikroskopa, lai atklātu vēža šūnas. Ja tādas tiek atrastas, nosaka vēža veidu. Atsevišķos gadījumos audzējs atrodas dziļākos kuņģa slāņos un tādos gadījumos nepieciešams veikt biopsiju endoskopiskas ultrasonogrāfijas kontrolē. Biopsiju var paņemt arī no aizdomīgiem limfmezgliem vēdera dobumā laparaskopijas laikā.

•    Endoskopiskā ultrasonoskopija: ultrasonoskopijā tiek izmantoti skaņas viļņi, kas veido iekšējo orgānu attēlu. Vairākums cilvēku zina, kas ir sonoskopija, jo ar tās palīdzību var iegūt bērna pirmo attēlu, tam vēl atrodoties mātes vēderā. Ultrasosnoskopiju var veikt arī ar zondi, ko caur rīkli ievada kuņģī. Ar tās palīdzību var noteikt, cik dziļi audzējs ir izplatījies kuņģa slāņos un vai ir skāris apkārtējos audus un limfmezglus.

•    Datortomogrāfijas izmeklējums: ir viens no svarīgākajiem izmeklējumiem, lai noteiktu precīzu audzēja izplatīšanos organismā un stadiju. Šo izmeklējumu veic rentgena iekārta, kas uzņem attēlus no dažādiem leņķiem. Pēc tam dators šos attēlus sakombinē tādā veidā, ka tiek iegūti izmeklējamās ķermeņa daļas šķērsgriezuma attēli. Datortomogrāfijas izmeklējums palīdz noteikt kuņģa vēža atrašanās vietu un izplatību. Datortomogrāfijas izmeklējums ir ilgāks nekā parasta rentgena uzņēmuma veikšana. Izmeklējuma laikā mierīgi jāguļ uz īpaša galda. Bieži tiek izmantots arī intravenozs katetrs (vēnā ievadīta caurulīte), caur kuru tiek ievadīta kontrastviela. Atsevišķos gadījumos kontrastvielu var būt arī dzeramā veidā. Kontrastviela ir nepieciešama, lai ‘’izgaismotu’’ audzēja atrašanās vietu. Kontrastvielas ievadīšana var izraisīt apsārtumu un karstuma sajūtu. Dažiem cilvēkiem var būt alerģija pret kontrastvielu, kas izpaužas kā nātrene vai – retos gadījumos – elpas trūkums un asinsspiediena pazeminājums. Pirms izmeklējuma noteikti pasakiet ārstam, ja jums kādreiz bijusi kāda reakcija uz kontrastvielu. 

•    Magnētiskās rezonanses izmeklējums (MRI): ar šo izmeklējumu – līdzīgi kā ar datortomogrāfijas izmeklējumu – ārsts iegūst ķermeņa šķērsgriezuma attēlus. Atšķirība ir tāda, ka magnētiskās rezonanses izmeklējumā tiek izmantots spēcīgs magnētiskais lauks, nevis rentgena starojums. Magnētiskās rezonanses izmeklējums ir ilgāks nekā datortomogrāfijas izmeklējums, parasti aptuveni stundu. Tajā – līdzīgi kā datortomogrāfijā – tiek izmantota arī kontrastviela.  MRI vēdera dobumam visbiežāk izmanto, lai izvērtētu audzēja vai audzēja metastāžu saistītu ar blakus esošajām struktūrām un lielajiem asinsvadiem, lai izvērtētu operācijas iespējamību.

•    Pozitronu emisijas tomogrāfija / datortomogrāfija (PET/CT): šā izmeklējuma laikā pacientam vēnā tiek ievadīts speciāls radioaktīvs ogļhidrāts. Ogļhidrāti sakrājas tajā rajonā, kur ir vēzis, un aparāts var noteikt šo rajonu. Šis izmeklējums ir informatīvs tajos gadījumos, kad vēzis jau izplatījies ārpus kuņģa. Atsevišķos gadījumos tas varētu būt noderīgi. Piemēram, lai noteiktu, vai vēža šūnas ir izplatījušās no kuņģa uz citām ķermeņa daļām. 

•    Krūškurvja rentgena izmeklējums: ar rentgena uzņēmumu var noteikt, vai vēzis ir izplatījies uz plaušām. Tāpat tas var palīdzēt citu nopietnu plaušu vai sirds saslimšanu atklāšanā. Rentgena izmeklējuma spēja atklāt nelielas metastāzes ir mazāka nekā datortomogrāfijas, tādēļ visiem pacientiem ar pierādītu kuņģa vēzi krūškurvja rentgena izmeklējuma vietā būtu nepieciešams veikt datortomogrāfiju.

•    Augšējā gremošanas trakta rentgenoskopija: mūsdienās izmanto aizvien retāk. Izmeklējuma laikā pacientam jādzer šķidrums, kas satur bāriju. Bārijs pārklāj barības vada, kuņģa un tievās zarnas sākuma gļotādu. Tad tiek veikti rentgena uzņēmumi. Atsevišķos gadījumos pēc bārija šķidruma izdzeršanas ārsts var ievadīt kuņģī tievu caurulīti un iesūknēt tajā gaisu. Tas palīdz bārijam pārklāt gļotādu ļoti plānā kārtiņā, un tāpēc var redzēt izmaiņas pat nelielā laukumā. 

•    Laparoskopija: šo izmeklējumu veic, kad kuņģa vēzis jau ir pierādīts, tomēr nepieciešama papildu informācija. Caur nelielu ādas iegriezumu sānos vēdera dobumā ievada tievu, lokanu caurulīti ar piestiprinātu kameru. Tā sūta vēdera dobuma attēlus uz video iekārtu. Šo metodi ārsts var izmantot pirms ķirurģiskas operācijas, lai precīzāk noteiktu audzēja lielumu un robežas.

•    Audzēja materiāla testēšana uz specifiskiem marķieriem: kad biopsijā ir pierādīts kuņģa vēzis, audzēja paraugu var papildus testēt uz speciāliem marķieriem, lai precīzāk varētu izvēlēties medikamentozo terapiju. Piemēram, HER2 statusu.

Ja vēzis ir apstiprināts, ārstam, iespējams, jāveic papildu izmeklējumi – īpaši gadījumā, ja paredzēta ķirurģiska ārstēšana. Piemēram, asins analīzes var parādīt nieru un aknu stāvokli. Var tikt veikta arī elektrokardiogramma (EKG), lai noskaidrotu sirds stāvokli.

Kuņģa vēža ārstēšana

Šis skatījums balstīts dažādos medicīnas žurnālos publicētos rakstos un pētījumos, kā arī profesionālajā pieredzē. Šiem ieteikumiem ir tikai informatīvs raksturs, šī nav informācija, uz kuras pamata varētu apšaubīt jūsu ārstējošā ārsta spriedumus un slēdzienus. Jūsu ārstam var būt nopietns pamatojums tam, ka jūsu ārstēšanas plāns atšķiras no šeit ieteiktās kārtības. Nekautrējieties jautāt, kāpēc jūsu ārsts ir izvēlējies tieši šādu ārstēšanas plānu. 

Neatkarīgi no tā, kādā stadijā ir kuņģa vēzis, tas ir ārstējams. Ārstēšanas taktika ir atkarīga no vairākiem faktoriem. Protams, liela nozīme ir tam, kur atrodas vēzis un kādā stadijā tas ir. Tomēr tiek ņemts vērā arī jūsu vecums, vispārējais veselības stāvoklis un viedoklis.

Galvenās ārstēšanas metodes kuņģa vēža gadījumā ir operācija, medikamentoza terapija un staru terapija. Bieži vien labākus rezultātus var sasniegt, ja tiek kombinētas divas vai vairākas ārstēšanas metodes. Ir ļoti svarīgi, lai jūs izprastu ārstēšanas mērķi. Ja pilnīga izārstēšanās nav iespējama, tad ārstēšanas nolūks ir pagarināt dzīves garumu un mazināt audzēja simptomus – tādus kā apgrūtināta barības uzņemšana, sāpes vai asiņošana.

Ķirurģiska terapija

Operācija ir daļa no kuņģa vēža ārstēšanas, ja vien tā ir iespējama. Ja audzējs nav izplatījies uz citiem orgāniem, tad operācijas (bieži vien kombinācijā ar citām terapijas metodēm) galvenais mērķis ir pacientu izārstēt.

Operācijai var būt divi mērķi:

•    Radikāla operācija: šādas operācijas laikā tiks izoperēts viss kuņģis vai daļa no tā kopā ar blakus esošajiem limfmezgliem un citiem orgāniem atkarībā no stadijas un audzēja izplatības. Šādas operācijas mērķis ir pacientu izārstēt. 

•    Paliatīva operācija: ja audzējs ir plaši izplatījies, tad šāda veida operācijas mērķis ir samazināt simptomus un uzlabot dzīves kvalitāti, nevis izārstēt. Piemēram, ja pacientam ir asiņojošs kuņga vēzis, vai audzējs ir nobloķējis barības ceļu uz tālāko zarnu traktu.

Ir iespējami trīs kuņģa vēža operācijas veidi.

•    Endoskopiska gļotādas rezekcija (izgriešana): rezekcija nozīmē, ka tiek izgriezts audzējs vai daļa no kāda orgāna. Ar šīs metodes palīdzību audzēju izņem caur endoskopu (garu, lokanu cauruli, kas caur rīkli ievadīta kuņģī). To var veikt tikai atsevišķos gadījumos, kad vēzis ir agrīnā stadijā un nekur nav izplatījies.

•    Subtotāla (daļēja) kuņģa rezekcija (izgriešana): šo pieeju bieži izvēlas gadījumā, kad vēzis atrodas kuņģa apakšējā daļā, tuvu tievajai zarnai. Reizēm to izmanto arī audzējam kuņģa augšdaļā. Tiek izgriezta tikai daļa kuņģa, dažkārt kopā ar daļu barības vada vai tievās zarnas sākuma daļu. Ja tiek izgriezta tikai daļa kuņģa, ēšana un barības uzņemšana ir daudz vieglāka nekā tad, ja tiek izgriezts viss kuņģis.

•    Totāla gastrektomija (pilnīga kuņģa izgriešana): šo metodi izmanto, kad audzējs izplatījies pa visu kuņģi. To bieži izvēlas arī gadījumos, kad audzējs atrodas kuņģa augšdaļā. Ķirurgs izgriež visu kuņģi. Tāpat tiek izgriezti blakus limfmezgli, reizēm arī liesa, daļa barības vada, zarnas, aizkuņģa dziedzeris vai citi blakus orgāni. Ja veikta totāla gastrektomija, ķirurgs var no zarnām uztaisīt jaunu “kuņģi”. Tā kā cilvēki, kam veikta pilnīga kuņģa izgriešana, vienā ēdienreizē drīkst uzņemt tikai nelielu ēdiena daudzumu, viņiem jāēd ievērojami biežāk.

Ķirurģiskas pieejas veidi

Lielākoties subtotāla un totāla gastrektomija tiek veikta laparotomiski – ar lielu griezienu visa vēdera garumā. Šo pieeju dēvē arī par atvērtu ķirurģisku pieeju un to izmanto visbiežāk. 

Atsevišķos gadījumos var veikt laparoskopisku gastrektomiju, kad vēdera priekšējā sienā ir nelieli griezieni, pa kuriem ievada vidoe kameru un instrumentus vēdera dobumā. Šāda pieeja ļauj samazināt pēcoperācijas sāpju un atveseļošanās periodu.

  

Modernākā pieeja ir robota-asistēta laparoskopiska operācija, kad ķirurgs attālināti vada ierīci, kas veic laparoskopisku operāciju. 

Neatkarīgi no izmantotās pieejas, galvenais, kas ķirurgam ir zināšanas un pieredze konkrētās metodes izmantošanā.

Limfmezglu izgriešana

Gan subtotālas, gan totālas gastrektomijas gadījumā tiek izgriezti blakusesošie limfmezgli. To sauc par limfmezglu disekciju jeb limfadenektomiju, kas ir ļoti nozīmīga operācijas daļa. Daudzi ķirurgi uzskata, ka operācijas iznākums var būt atkarīgs no izgriezto limfmezglu skaita.

Rekomendē operācijas laikā veikt D2 limfadenektomiju un izņemt pēc iespējas vairāk limfmezglus. Lai veiktu plašas limfadenektomijas, nepieciešams pieredzējis ķirurgs, kas ikdienā veic šādas operācijas.

Paliatīva operācija neoperablam audzējam

Pacientiem, kuriem nav iespējama radikāla (izārstējoša) operācija, var tikt piedāvāta operācija, lai mazinātu simptomus un uzlabotu dzīves kvalitāti.

•    Kuņģa caurejamības atjaunošana (gastrojejunostomija): audzēji kuņģa izejas daļā var aizsprostot barības nokļūšanu tievajās zarnās. Ja pacients ir labā vispārējā stāvoklī, tad pacientam tiek veikta operācija, kuras laikā tievo zarnu savieno ar kuņģa augšējo daļu, kas ļauj ēdienam apiet bojāto kuņģa daļu un nokļūt tievajās zarnās.

•    Daļēja gastrektomija: ja pacients ir vispārēji labā stāvoklī, tad var tikt veikta daļēja gastrektomija, lai mazinātu asiņošanu, sāpes un apietu barības vielu bloku kuņģī. Šīs operācijas mērķis nav izārstēt pacientu, tādēļ limfadenektomija un citu orgānu izņemšana netiek veikta.

•    Barošanas stomas izveidošana: kuņģa vēža gadījumā var būt apgrūtināta ēšana un dzeršana. Tādos gadījumos var izveidot gastrostomu – trubiņas ievadīšana kuņģī caur vēdera priekšējo sienu vai jejunostomu – trubiņas ievadīšana taisnajā zarnā caur vēdera priekšējo sienu. Uzturs un šķidrums tiek ievadīts trubiņā un tas nonāk zarnu traktā.

Endoskopiskas procedūras

Atsevišķos gadījumos var tikt veikta gastroskopija ar sekojošu papildus procedūru, lai mazinātu simptomus.

•    Endoskopiska audzēja ablācija: gastroskopijas laikā ar lāzera palīdzību (endoskopa galā) daļa audzēja var tikt izdedzināta, lai apturētu asiņošanu vai atvieglotu barības vielu pārvietošanos caur kuņģi. 

•    Stenta ievietošana: vēl viena ne-ķirurģiska metode, lai atvieglotu barības caurejamību kuņģī ir stenta (metāla trubiņas) ievietošanu kuņģa ieejas vai izejas daļā. Tas ļauj barībai pārvietoties no kuņģa uz tievajām zarnām.

Ķirurģiskas ārstēšanas iespējamās blakusparādības

Kuņģa vēža operācija ir ļoti smaga un var radīt nopietnas problēmas. Tās var būt: asiņošana operācijas laikā, trombu veidošanās, kā arī blakus orgānu (piemēram, žultspūšļa vai aizkuņģa dziedzera) bojājums operācijas laikā. Retāk gadās, ka jaunizveidotā savienojuma vieta ar barības vadu vai tievo zarnu nav pietiekami cieša un tur veidojas sūce.   

Citas blakusparādības var attīstīties atveseļošanās laikā pēc operācijas. Tās var būt: grēmas, sāpes vēderā (īpaši pēc ēšanas) un dažu vitamīnu nepietiekamība. Kuņģim ir liela nozīme dažu vitamīnu uzsūkšanā. Ja kāda daļa no kuņģa tiek izgriezta, ārstam jāiesaka vitamīnu preparāti. Daži no tiem var būt tikai injicējami. Pēc kuņģa operācijas vairākumam cilvēku jāmaina ēšanas paradumi, jāēd mazākas porcijas un biežāk.

Ir liela nozīme tam, lai pirms operācijas visus jautājumus jūs izrunātu ar savu ārstu.

Medikamentoza terapija

Kuņģa vēža ārstēšanā var tikt pielietoti dažādi medikamentozās terapijas veidi, tādi kā ķīmijterapija, imūnterapija un mērķterapija.

Ķīmijterapija

Ķīmijterapiju bieži vien dēvē saīsināti – par “ķīmiju”. Ķīmijterapijas gadījumā tiek izmantoti medikamenti, kas nogalina vēža šūnas. Parasti medikamenti tiek piedāvāti injekciju vai tablešu formā. Tiklīdz medikaments nonāk asinsritē, tas izplatās pa visu ķermeni. 

Ķīmijterapija var tikt izmantota dažādos kuņģa vēža ārstēšanas etapos:

•    Pirms operācijas jeb neoadjuvanti. Atsevišķos gadījumos tā tiek kombinēta ar staru terapiju, tad to sauc par staru-ķīmijterapiju. Neoadjuvantas terapijas mērķis ir samazināt audzēju, lai operācija būtu veiksmīgāka, samazināt audzēja recidīva risku un pagarināt pacienta izdzīvotību. Atsevišķām stadijām neoadjuvanta ķīmijterapija ir standarta terapija. Bieži ķīmijterapija tiek dota arī pēc operācijas.

•    Ķīmijterapija var tikt nozīmēta pēc operācija, tad to dēvē par adjuvantu ķīmijterapiju. Adjuvantas ķīmijterapijas mērķis ir iznīcināt audzēja šunas, kas palikušas organismā un kuras nevar redzēt. Atsevišķos gadījumos ķīmijterapija pēc operācijas tiek kombinēta ar staru terapiju, īpaši, ja pēc operācijas ir zināms, ka visu audzēju nav izdevies izgriezt. 

•    Ķīmijterapija ir galvenā metode pacientiem ar IV stadijas jeb metastātisku audzēju. Šajos gadījumos to dēvē par paliatīvu ķīmijterapiju. Ķīmijterapijas mērķis ir palēnināt audzēja augšanu un samazināt simptomus, lai pagarinātu pacienta dzīvildzi.

Onkologs nozīmē ķīmijterapiju kursu veidā. Kursi var atkārtoties ik 1, 2, 3, 4 nedēļu režīmā. Onkologs ķīmijterapeits izvērtēs pacienta vispārējo stāvokli un blakusslimības, lai izvēlētos labāko iespējamo medikamentozo terapiju.

Bieži vien medikamenti tiek nozīmēti kombinācijā pa 2 vai 3 (dažreiz kopā ar mērķterapiju un/vai imūnterapiju). Tas atkarīgs no audzēja stadijas, pacienta vispārējā stāvokļa vai ķīmijterapiju kombinē ar staru terapiju. Kombinējot 3 medikamentus, pastāv lielāks blakusparādību risks.

Ķīmijteraija var tikt nozīmēta arī pirms un pēc operācijas.

Ja ķīmijterapiju kombinē ar staru terapiju, tad parasti pievieno vienu ķīmijterapijas medikamentu.

Izplatīta neoperabla kuņģa vēža gadījumā izmanto tos pašus ķīmijterapijas medikamentus, visbiežāk izvēloties 2, retāk 3 medikamentu kombināciju. 

Ja pacienta vispārējais stāvoklis nepieļauj kombinētu ķīmijterapiju, tad pacientam tiek nozīmēta ķīmijterapija ar vienu medikamentu.

Sīkāku informāciju par ķīmijterapiju meklē: Jautājumi un atbildes par ķīmijterapiju bukletā un Ķīmijterapijas ABC

Medikamentozās terapijas blakusparādības

Ķīmijterapijas medikamenti nogalina ne tikai vēža šūnas, bet arī bojā normālās šūnas, un tas var radīt dažādas sūdzības. Šīs sūdzības atkarīgas no medikamenta veida, daudzuma un ārstēšanas ilguma. Lūk, biežāk sastopamās blakusparādības:

•    ātra nogurdināmība (cilvēks jūtas ļoti noguris pat pēc atpūtas);

•    slikta dūša un vemšana;

•    caureja;

•    apetītes trūkums;

•    matu izkrišana (tie ataug pēc terapijas pārtraukšanas);

•    jēlumi mutē;

•    augstāks infekciju risks (to izraisa samazināts balto asins šūnu skaits asinīs);

•    zilumu veidošanās vai asiņošana pēc nelieliem iegriezumiem vai sasitumiem (to izraisa samazināts trombocītu līmenis asinīs);

•    aizdusa (to izraisa samazināts sarkano asins šūnu līmenis asinīs).

Lielākā daļa šo blakusparādību pēc ārstēšanas pazūd, ja iegūta kaut daļēja slimības izplatības samazināšanās. Ja jums ir blakusparādības, noteikti informējiet par tām ārstu vai medmāsu, jo lielāko daļu no tām var novērst.

Ķīmijterapijas blakneshttps://youtu.be/dhf6E

Mērķterapija

Mērķterapija darbojas citādāk nekā ķīmijterapija. Mērķterapija darbojas uz konkrētu mērķi audzējā un bieži vien ir nepieciešami papildus testi, lai noskaidrotu vai audzējā ir šie mērķi (proteīni, mutācijas). Mērķterapiju dažreiz darbojas, kad ķīmijterapija nestrādā, un tai piemīt atšķirīgas blakusparādības. Mērķterapiju nozīmē monoterapijā vai kombinācijā ar ķīmijterapiju.

HER2 mērķterapija

Audzējs tiek testēts uz HER2 receptoriem (proteīni, kas atrodas uz audzēja šūnas virsmas), ja atrod lielu HER2 skaitu, tad audzēju dēvē par HER2 pozitīvu audzēju. Šados gadījumos tiek nozīmēti HER2 mērķterapija.

Medikamenti, kas ietekmē VEGF

Audzēja augšanas laikā tam ir nepieciešams radīt asinsvadus, lai apgādātu sevi ar barības vielām. Medikamentus, kas bloķē asinsvadu attīstību sauc par VEGF inhibitoriem. Tie bloķē VEGF receptorus, kas stimulē jaunu asinsvadu veidošanos.

TRK inhibitori

Tiek izmantoti, ja atrasta mutācija NTRK gēnā. Mutācijas NTRK gēnos veicina nepareizu TRK proteīnu veidošanos, kas rezultējas ar šūnu nepareizu un agresīvu augšanu. 

Citi mērķterapijas medikamenti

Joprojām notiek plaši pētījumi ar vairākiem jauniem mērķterapijas medikamentiem. Jautā savam onkologa ķīmijterapeitam par jaunākajiem atklājumiem. 

Imūnterapija

Imūnterapija mērķis ir likt imūnai sistēmai atpazīt audzēja šūnas un tās iznīcināt.

Imūnsistēmas kontrolpunktu inhibitori

Svarīga imūnās sistēmas loma organismā ir aizsargāt organismu no imūnās sistēmas uzbrukuma paša organisma šūnām. Tādēļ uz imūnās sistēmas šūnām ir ‘’slēdži’’, kas tiek ieslēgti gadījumos, kad imūnai sistēmai jācīnās pret infekciju vai defektīvu šūnu (tādas ir audzēja šūnas). Audzēja šūnas izmanto šo imūnās sistēmas īpašību, lai sevi pasargātu no imūnās sistēmas uzbrukuma. 

Medikamentus, kas spēj ietekmēt imūnsistēmas kontrolpunktus, var izmantot kuņģa vēža terapijā.

PD-1 inhibitori

Medikamenti, kas piesaistās PD-1 receptoriem. PD-1 receptori atrodas uz T limfocītu virsmas (šūnas, kas ir atbildīgas par audzēja šūnu atpazīšanu organismā un iznīcināšanu). Bloķējot PD-1 receptorus, tiek aktivēta imūnā sistēma, lai tā uzbruktu audzējam. Tas var samazināt audzēja izmērus vai apturēt audzēja augšanu.

Lai noskaidrotu vai imūnterapija varētu potenciāli strādāt, nepieciešams testēt audzēja paraugu. Imūnterapiju ir vērts nozīmēt, ja audzēja paraugā atklāj:

•    Augstu mikrosatelitītu nestabilitātes līmeni (MSI-H) vai defektu  mismatch repair gēnos (dMMR);

•    Augstu mutāciju slodzi (TMB-H);

•    PD-L1 CPS ≥5.

Imūnterapiju var kombinēt arī ar ķīmijterapiju un/vai HER2 mērķterapiju.

Blakusparādības

Imūnterapijas potenciālās blaknes:

•    Nogurums

•    Drudzis

•    Klepus

•    Slikta dūša

•    Nieze

•    Ādas izsitumi 

•    Apetītes zudums

•    Muskuļu un locītavu sāpes

•    Elpas trūkums

•    Aizcietējums vai caureja

Retākas un nopietnās blaknes:

Infūzijas reakcija: tā ir alerģiska reakcija ievadot zāles, kas izpaužas ar drudzi, drebuļiem, sejas apsārtumu, niezi, sliktu dūšu un elpas trūkumu. Svarīgi uzreiz ziņot medmāsai vai ārstam, ja medikamenta ievades laikā parādās šādi simptomi.

Autoimūnas reakcijas: imūnterapija noņem ‘’bremzes’’ no imūnās sistēmas šūnām, kā rezultātā imūnās sistēmas šūnas var uzbrukt arī veselejām organisma šūnām, kas var radīt dzīvībai bīstamas situācija plaušās, zarnās, aknās, virsnierēs, nierēs un citos orgānos. Svarīgi ziņot par pašsajūtas izmaiņām un simptomiem. Nepieciešamības gadījumā imūnterapija tiks pārtraukta un uzsākta terapija ar kortikosteroīdiem.

Vairāk par imūnterapijas blaknēm lasiet Imūnterapijas blaknes, pacientu rokasgrāmata

Staru terapija

Staru terapijā izmanto augstas enerģijas starus (tādus kā rentgena stari), lai nogalinātu vai samazinātu vēža šūnas. Kuņģa vēža ārstēšanai lieto ierīci, kas raida starus uz ķermeni no ārpuses (ārējā apstarošana).

Kad tiek izmantota staru terapija?

Staru terapija var tikt izmantota dažādos kuņģa vēža ārstēšanas etapos:

•    Agrīnās stadijās staru terapija var tikt izmantota kombinācijā ar ķīmijterapiju, tad to dēvē par staru-ķīmijterapiju. To nozīmē gadījumos, ja pacientam kuņģa vēzis ir lokāli plaši izplatīts bez attālām metastāzēm (bieži vien III stadijas gadījumā) un nav iespējams veikt operāciju. Šādos gadījumos staru terapiju kombinē ar ķīmijterapiju un pēc pabeigtas terapijas veic datortomogrāfiju, lai izvērtētu atbildes reakciju un apsvērtu operācijas iespējamību.

•    Pēcoperācijas jeb adjuvanta staru terapija ir nepieiciešama, ja operācijas materialā atrod audzēja šūnas rezekcijas līnijās (to apzīmē ar R1) vai operācijas laikā ķirurgs redz, ka vēdera dobumā ir palikuši audzēja audi, kurus nav iespējams izgriezt (to apzīmē ar R2). Adjuvanta staru terapija tiek virzīta uz šiem vēdera dobumā esošajiem audzēja audzējiem, lai samazinātu recidīva iespēju. Papildus staru terapijai tiek pievienota arī ķīmijterapija.

•    Staru terapiju var izmantot arī, lai atvieglotu audzēja izraisītos simptomus, tādus kā sāpes, asiņošana. Tādos gadījumos to dēvē par paliatīvu staru terapiju.

Kā notiek staru terapija?

Staru terapiju uz konkrēto ķermeņa rajonu tiek virzīta no ārpuses. Pirms staru terapijas pacientam tiek veikta CT plānošana, kas nozīmē, ka tiek veikta datortomogrāfija, lai varētu uz datortomogrāfijas bildēm veidot staru terapijas plānu. Staru terapija ir līdzīga rentgena uzņemšanai, taču staru terapijas deva ir krietni lielāka. Staru terapijas procedūra ir nesāpīga. Katra procedūra ilgst vien dažas minūtes, taču ilgāku laiku laiku var aizņemt pacienta pozicionēšana (pareizas pozas ieņemšana). Staru terapija parasti noris katru darba dienu (5 dienas nedēļā) un parasti kopā vairākas nedēļas, bet staru terapijas ilgums atkarīgs no vairākiem faktoriem.

Staru terapijas blakusparādības

Staru terapijas blakusparādības kuņģa vēža gadījumā:

•    ādas problēmas tajā vietā, uz kuru tika vērsti stari;

•    slikta dūša un vemšana;

•    caureja;

•    ātra nogurdināmība (cilvēks jūtas ļoti noguris pat pēc atpūtas).

Šīs sūdzības parasti pazūd kādu laiku pēc ārstēšanas. Ja kombinē staru terapiju ar ķīmijterapiju, tad blakusparādības var pastiprināties. Pārrunājiet ar ārstu visas blakusparādību izpausmes, jo lielākoties sūdzības ir iespējams mazināt.

Papildus informāciju par staru terapiju lasiet ‘’Distances staru terapija’’.

Simptomātiska terapija un paliatīva aprūpe

Pacientiem, kuru vispārējais stāvoklis ir smags vai ir nozīmīgas blakus saslimšanas, specifiska terapija nav iespējama. Šiem pacientiem tiks nozīmēta simptomātiska terapija un paliatīva aprūpe, kuras mērķis ir uzlabot pacienta pašsajūtu, mazināt simptomus. Simptomātisku terapiju un paliatīvo aprūpi nodrošina ģimenes ārsts un paliatīvās aprūpes speciālists. Šāda taktika var tikt nozīmēta uzreiz pēc audzēja atklāšanas vai pēc saņemtas pretaudzēja terapijas, kad visas ārstēšanās iespējas ir izsmeltas vai pasliktinājies pacienta vispārējais stāvoklis. 

Par paliatīvās aprūpes iespējām Latvijā sīkāku informāciju meklējiet Paliatīvās aprūpes iespējas Latvijā

1. Dzīvesveids, fiziskās aktivitātes

Salīdzinot ar citiem ļaundabīgajiem audzējiem, zarnu vēža attīstībā īpaši svarīga loma ir tieši ar dzīvesveidu saistītajiem riska faktoriem. Tavos spēkos ir tos novērst, būtiski samazinot zarnu vēža attīstības risku. 

• Veido savu ēdienkarti sabalansētu – ik dienas savā ēdienkartē iekļauj dārzeņus, augļus un ogas, pilngraudu produktus, pākšaugus, dzer ūdeni. Gatavojot ēdienu, izmanto tvaicēšanu, sautēšanu un vārīšanu. Ierobežo uzņemtā sāls un cukura daudzumu. Vairāk par uztura ieteikumiem skatīt šeit.

• Esi fiziski aktīvs vismaz 30 minūtes katru dienu - ej garās pastaigās, peldi, skrien! Sīkāku informāciju meklējiet šeit.

• Atmet smēķēšanu!

• Pārdomā savus alkohola lietošanas paradumus un, ja nepieciešams, ierobežo alkohola lietošanas biežumu un daudzumu. Ja saproti, ka alkohola lietošanas paradumos ir nepieciešamas izmaiņas, vērsies pēc palīdzības pie narkologa vai sava ģimenes ārsta.

Rīga

•     SIA “Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas” klīnika “Latvijas Onkoloģijas centrs”
 Hipokrāta iela 4, Rīga;
 Zaļā koridora tālrunis -  67042264 vai 20375600 (pacientu var pieteikt tikai ģimenes ārsts)

?     Reģistratūras tel. 67042194
 www.aslimnica.lv

•     P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīca
 Pilsoņu iela 13, Rīga;
 Zaļā koridora tālrunis -  67095393 vai 25650310 (pacientu var pieteikt tikai ģimenes ārsts)

?     Reģistratūras tel. 67069280
 www.stradini.lv/

Liepāja

·         SIA "Liepājas reģionālā slimnīca"
 Slimnīcas ielā 25, Liepājā

o   Reģistratūras tel. 63403231
 www.liepajasslimnica.lv

Daugavpils 

•     Daugavpils Reģionālā slimnīca
 Vasarnīcu iela 20, Daugavpils

?     Reģistratūras tel. 654 22 419

 www.slimnica.daugavpils.lv/