ONKO.LV
Teksta izmērs: A A A
Limfātiskā sistēma sastāv no limfvadiem, limfmezgliem un orgāniem liesas un aizkrūts dziedzera. Limfvados plūst šķidrums limfa, kas transportē šūnas, olbaltumvielas, barības vielas un metabolisma gala produktus no audiem uz lielajām vēnām. Limfvadi saplūst limfmezglos. Limfmezgli satur lielu skaitu limfocītu un darbojas līdzīgi filtriem, aizturot infekciju izraisītājus, piemēram, baktērijas un vīrusus. Limfmezgli parasti ir sakopoti grupās. Padusēs, kakla sānu daļās, cirkšņos atrodas lielas limfmezglu grupas. Ja kādā organisma vietā veidojas infekcijas perēklis vai iekaisums, palielinās un kļūst sāpīgi tuvākie limfmezgli. Piemēram, cilvēkam ar iekaisumu mandelēs palielinās kakla limfmezgli. Limfa no mandelēm plūst uz kakla limfmezgliem, kur infekciju izraisošie mikroorganismi tiek iznīcināti un apturēta to tālāka izplatīšanās organismā.
Ir divu veidu limfocīti: T un B šūnas. Līdzīgi kā citas asins šūnas, limfocīti veidojas kaulu smadzenēs no īpašām priekšteču jeb cilmes šūnām. Jaunie limfocīti iziet vairākas attīstības stadijas, līdz kļūst par nobriedušiem T vai B limfocītiem. Abu veidu limfocītiem ir svarīga loma infekcijas izraisošo mikroorganismu atpazīšanā un iznīcināšanā. Parasti lielākā daļa asinīs cirkulējošo limfocītu ir T šūnas. Tās atbild par izmainītu organisma šūnu (pareizāk, ar vīrusiem vai baktērijām inficētu šūnu) atpazīšanu un likvidēšanu. B šūnas atpazīst "svešas" šūnas un svešķermeņus (piemēram, baktērijas, kas iekļuvušas organismā). Kad B šūnas saskaras ar svešu olbaltumvielu (piemēram, uz baktēriju virsmas), tās sāk ražot antivielas, kas "pielīp" svešās šūnas virsmai un izraisa tās bojāeju.
Limfoma ir ļaundabīga limfocītu slimība, kad malignie limfocīti sāk nekontrolēti vairoties un izplatīties organismā, turklāt zaudējot savu normālo funkciju. Šie patoloģiskie limfocīti bieži uzkrājas limfmezglos, kuri tāpēc palielinās. Tā kā limfocīti cirkulē pa visu organismu, patoloģisko limfocītu sakopojumi jeb "limfomas perēkļi" var izveidoties ne tikai limfmezglos, bet dažādās organisma daļās. Bieži limfomas veidošanās vietas ārpus limfmezgliem ir liesa un kaulu smadzenes, bet dažreiz var rasties kuņģa, aknu vai, retos gadījumos, galvas smadzeņu limfoma. Raksturīgi, ka slimība bojā vairāk par kādu vienu orgānu. Limfa cirkulē pa visu organismu, tāpēc arī limfomas ir pieskaitāmas sistēmiskām jeb visa organisma slimībām. Daudzi limfomas simptomi rodas tāpēc, ka palielinās orgāns, kurā ir patoloģisko limfocītu sakopojums. Tieši tāpēc simptomi var būt dažādi un ir atkarīgi no tā, kurš orgāns palielinās. Patoloģiskie limfocīti nespēj veikt savas normālās funkcijas organisma imūnsistēmā, tāpēc cilvēks ar limfomu kļūst uzņēmīgāks pret infekcijām.
Limfomas tiek dalītas divās lielās grupās:
Hodžkina limfoma (jeb Hodžkina slimība);
ne-Hodžkina limfoma (saukta arī par NHL).
Ne-Hodžkina limfoma
Malignitātes pakāpe
Tips
Stadija
Ne-Hodžkina limfoma ir viena no divām galvenajām limfomu grupām (otra ir Hodžkina limfoma). Šūnas ne-Hodžkina limfomas gadījumā izskatās un funkcionē citādi nekā Hodžkina limfomas gadījumā.
Ne-Hodžkina limfomu iedala pēc malignitātes pakāpes, tipa un stadijas.
Malignitātes pakāpe norāda, vai ne-Hodžkina limfoma ir lēni progresējoša (zemas malignitātes pakāpes, lēni augoša) vai agresīva (augstas malignitātes pakāpes, ātri augoša).
Tips - lēni progresējošās un agresīvās limfomas sīkāk iedala vairāk nekā 30 tipos atkarībā no tā, kā limfomas šūnas izskatās mikroskopiski.
Stadija - lai norādītu, vai/cik daudz limfoma ir izplatījusies organismā, slimību iedala I, II, III un IV stadijā.
Lai noteiktu stadiju, jāzina pacienta slimības vēsture un jāveic vispusīga izmeklēšana, tostarp rentgenoloģiskā izmeklēšana, datortomogrāfija, kaulu smadzeņu biopsija un asins analīzes.
www.lymphoma-net.org
www.lymphomacoalition.org
Malignitātes pakāpe
Lēni progresējošas ne-Hodžkina limfomas aug lēni. Bieži slimības sākumā tās neizraisa simptomus un tāpēc kādu laiku netiek atklātas. Arī pēc diagnozes noteikšanas daudziem pacientiem nav nepieciešama tūlītēja ārstēšana reizēm pat vairākus mēnešus vai gadus. Tomēr, ja ārstēšana bijusi nepieciešama, parasti tā ir efektīva un audzējs samazinās vai izzūd pavisam, ko sauc par daļēju vai pilnīgu remisiju. Tomēr vēlākajās, izplatītajās stadijās zemas malignitātes limfomas nav izārstējamas. Slimībai parasti novēro recidīvu jeb atkārtošanos, un tad ir nepieciešama papildu ārstēšana.
Agresīvās ne-Hodžkina limfomas aug salīdzinoši ātri. Tās, salīdzinot ar lēni progresējošām ne-Hodžkina limfomām, ar lielāku varbūtību izraisīs simptomus, un tām parasti nepieciešama tūlītēja ārstēšana. Lai gan nosaukums "agresīva limfoma" skan biedējoši, parasti šīs limfomas ļoti labi padodas ārstēšanai un pastāv daudz lielākas iespējas tās izārstēt pilnībā, salīdzinot ar lēni progresējošām ne-Hodžkina limfomām.
Tips
Lēni progresējošās un agresīvās ne-Hodžkina limfomas tiek iedalītas dažādos tipos. Ir vairāki testi ne-Hodžkina limfomas tipa noteikšanai. Ne-Hodžkina limfomas tipu nosaka, ņemot vērā:
maligno limfocītu veidu (B šūnas vai T šūnas) un izskatu mikroskopā;
limfomas skarto limfmezglu struktūras izmaiņas;
olbaltumvielu vai marķieru veidu uz maligno limfocītu virsmas.
Vairākumam cilvēku ar ne-Hodžkina limfomu ir patoloģiskas B šūnas jeb B šūnu limfoma. T šūnu ne-Hodžkina limfomas ir daudz retāk sastopamas un biežāk novērojamas bērniem vai gados jauniem cilvēkiem.
Ja, apskatot skarto limfmezglu mikroskopā, tam ir saglabāts līdzīgs šūnu izvietojums, kāds tas ir normālā limfmezglā, limfomu sauc par folikulāru. Ja izvietojums atšķiras, to sauc par difūzu. Kopumā folikulārās limfomas biežāk pieder pie lēni progresējošo limfomu grupas, bet difūzās limfomas pie agresīvo limfomu grupas.
Marķieri uz patoloģisko šūnu virsmas palīdz sīkāk noteikt limfomas tipu un var ietekmēt ārstēšanas izvēli. Tā kā pastāv vairāk nekā 30 limfomas tipu, pareizās ārstēšanas izvēle ir sarežģīts uzdevums, jo nav iespējams piemērot kādu vienu principu visiem.
Stadija
Nosakot ne-Hodžkina limfomas stadiju, jāzina, kurā organisma daļā tā atrodas, cik daudz limfmezglu grupu ir skartas un vai limfoma ir izplatījusies uz citām organisma daļām. Lai noteiktu slimības izplatību, veic vairākus testus stadijas noteikšanai.
Visbiežāk ne-Hodžkina limfomas stadiju apzīmē ar romiešu cipariem: I-IV. Tās vienkāršākajā variantā I un II stadija tiek apvienotas un sauktas par agrīno slimības stadiju, bet III un IV par vēlīno slimības stadiju.
I stadija limfoma skar tikai vienas grupas limfmezglus.
II stadija skarti divu vai vairāku grupu limfmezgli, bet tie atrodas vienā diafragmas pusē visi vai nu krūškurvja, vai arī vēdera dobuma pusē.
III stadija skarti divu vai vairāku grupu limfmezgli gan krūškurvja pusē, gan vēdera dobuma pusē.
IV stadija limfoma bez limfmezgliem skārusi vismaz vienu orgānu (piemēram, kaulu smadzenes, aknas vai plaušas).
Reizēm stadijas numuram pievieno burtus A vai B atkarībā no tā, vai pastāv kāds no trim specifiskiem simptomiem:
periodisks, neskaidras izcelsmes drudzis (ķermeņa temperatūra augstāka par 38oC);
svīšana naktī;
neplānots ķermeņa masas zudums vairāk nekā 10% no ķermeņa masas sešu mēnešu laikā.
A nozīmē, ka nav neviena no šiem simptomiem, bet B nozīmē, ka novērots vismaz viens no šiem simptomiem. Piemēram, cilvēkam ar IIB stadijas ne-Hodžkina limfomu ir limfoma divās vai vairākās limfmezglu grupās, un visas grupas atrodas vai nu krūškurvja pusē, vai arī vēdera dobuma pusē, un ir viens vai vairāki no iepriekš nosauktajiem trim simptomiem. Cilvēkam ar IVA stadijas ne-Hodžkina limfomu tā ir izplatījusies ārpus limfmezgliem, un viņam nenovēro nevienu no iepriekš minētajiem trim simptomiem.
1. SimptomiĻoti bieži ne-Hodžkina limfomas pacientiem nav nekādu simptomu. Limfomu nereti atklāj, veicot citas slimības izmeklējumus, piemēram, asins analīzes vai plaušu rentgenogrammu. Tas īpaši raksturīgs pacientiem ar lēni progresējošu ne-Hodžkina limfomu.
Jebkuru simptomu, kas vērojams ne-Hodžkina limfomas gadījumā, var izraisīt arī citas slimības. Citiem vārdiem sakot, ne-Hodžkina limfomai nav specifisku simptomu. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc, nosakot ne-Hodžkina limfomas diagnozi, ir tik svarīgi veikt diagnostiskos testus.
viena vai vairāku limfmezglu palielināšanās;
vispārīgi simptomi (vispārējas sliktas pašsajūtas simptomi);
simptomi, kas saistīti ar limfomas izraisītu orgānu palielinājumu;
simptomi, kas saistīti ar samazinātu asins šūnu skaitu.
Visbiežākais simptoms ne-Hodžkina limfomas diagnosticēšanas brīdī ir nesāpīgs, palielināts limfmezgls, kura diametrs parasti ir lielāks par vienu centimetru. Biežāk ievēro limfmezglus uz kakla, padusēs un cirkšņos. Šie limfmezgli parasti neizraisa sāpes vai citus traucējumus, tikai pakāpeniski palielinās. Daudziem pacientiem ar agresīvu ne-Hodžkina limfomu (lēni progresējošas ne-Hodžkina limfomas gadījumā dažreiz) diagnozes noteikšanas brīdī ir palielināti limfmezgli.
Protams, ir jāatceras, ka cilvēkam limfmezgli palielinās ļoti bieži, un biežākais iemesls ir infekcija. Taču infekcijas izraisīts limfmezglu palielinājums parasti ir īslaicīgs un izzūd pēc infekcijas izārstēšanas.
Lai gan biežākais ne-Hodžkina limfomas simptoms diagnozes noteikšanas laikā ir palielināts limfmezgls, ir arī citi simptomi:
vispārīgi simptomi (vispārējas sliktas pašsajūtas simptomi);
simptomi, kas saistīti ar limfomas izraisītu orgānu palielinājumu.
Vispārīgie simptomi ir nespecifiski un norāda, ka cilvēks nav vesels. Vispārīgie simptomi, ko bieži novēro ne-Hodžkina limfomas gadījumā:
periodisks, neskaidras izcelsmes drudzis (ķermeņa temperatūra augstāka par 38oC);
svīšana naktī (pat līdz naktskrekla un palagu samirkšanai);
neplānots ķermeņa masas zudums (vairāk nekā 10% ķermeņa masas zudums sešu mēnešu laikā);
izteikts un ilgstošs nogurums un vājums;
samazināta ēstgriba.
Pirmie trīs simptomi drudzis, svīšana naktī un ķermeņa masas zudums tiek izmantoti ne-Hodžkina limfomas stadijas klasifikācijā. Cilvēkam, kuram novēro vienu vai vairākus no šiem simptomiem, limfomas stadijas klasifikācijai pievieno burtu B. Piemēram, ne-Hodžkina limfomas IIB stadija norāda, ka pacientam novēro vienu vai vairākus no šiem trim simptomiem, bet IIA stadija norāda, ka pacientam nav neviena no šiem simptomiem. Šā iemesla pēc šie trīs simptomi nereti tiek saukti par B simptomiem.
elpas trūkums un klepus;
pastāvīga visa ķermeņa nieze.
Citu veidu simptomus var novērot, ja limfoma skar ne tikai limfmezglus, bet kādu orgānu. Tad vēro galvenokārt šā orgāna darbības traucējumu pazīmes. Piemēram, kuņģa vai zarnu limfoma var izraisīt sāpes vēderā, gremošanas traucējumus, caureju u. c.
2. Izmeklēšanas metodesLimfomas diagnozes noteikšanai izmanto vairākas diagnostikas metodes: rentgenoloģisko izmeklēšanu, datortomogrāfiju, kaulu smadzeņu biopsiju un asins analīzes.
Daudziem cilvēkiem ar limfomu ir samazināts asins šūnu skaits (eritrocītu, leikocītu, trombocītu). To var noteikt parastā asins analīzē. Biežākais asins šūnu trūkuma cēlonis ir limfomas ietekme uz kaulu smadzenēm (vietu, kur veidojas asins šūnas). Tomēr šūnu skaits var būt samazināts arī gadījumos, kad nav norādes par kaulu smadzeņu asinsrades funkciju traucējumiem.
Cilvēkiem, kam ir zems eritrocītu skaits jeb anēmija, var būt izteikts nogurums un elpas trūkums. Savukārt samazināts leikocītu daudzums padara cilvēkus uzņēmīgākus pret infekcijām; zems trombocītu skaits var būt cēlonis asiņošanai.
Lēni progresējošās un agresīvās ne-Hodžkina limfomas var atšķirt pēc tā, kā šūnas izskatās mikroskopā. Lai veiktu šo izmeklējumu, jāņem limfomas audu paraugi. Lielākajai daļai pacientu tiek veikta limfmezglu biopsija ķirurģiski izņem skarto limfmezglu (vai tā daļu) un apskata mikroskopā. Dažreiz diagnozi nosaka nejauši citas slimības vai sūdzību dēļ veiktā izmeklēšanā, piemēram, gastroskopijas laikā.
Varētu šķist, ka visu šo izmeklējumu veikšanas laikā nevajadzīgi tiek atlikta ārstēšana. Tomēr pareiza ārstēšana ir būtiski atkarīga no tā, cik precīzi noteikta diagnoze.
2. Izmeklēšanas metodesLai varētu paredzēt pacienta reakciju uz ārstēšanu un recidīva iespējamību, ārsti bieži izmanto Starptautisko prognostisko indeksu (International Prognostic Index (IPI)). Indeksu veido pieci faktori:
pacienta vecums;
ne-Hodžkina limfomas stadija;
enzīma laktātdehidrogenāzes (LDH) līmenis asinīs, kas liecina par audzēja daudzumu organismā;
audzēja atrašanās vietu skaits ārpus limfātiskās sistēmas;
pacienta vispārējais veselības stāvoklis.
Mūsdienās visiem ne-Hodžkina limfomas tipiem ir pieejama ārstēšana.
Ne vienmēr slimību iespējams pilnībā izārstēt, bet lēni progresējošas ne-Hodžkina limfomas gadījumā parasti ir iespējams sasniegt remisiju vai vismaz ievērojami samazināt limfomas masas. Remisija var ilgt vairākus gadus.
Lai gan ar ārstēšanu bieži ir iespējams sasniegt remisiju, daudzas lēni progresējošās ne-Hodžkina limfomas pēc kāda laika recidivē (laika posmā no pusotra līdz četriem gadiem). Dažas lēni progresējošās ne-Hodžkina limfomas recidivē citā formā (kā agresīvas limfomas). Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai pacientiem, kas saņēmuši lēni progresējošas ne-Hodžkina limfomas ārstēšanu, tiktu veiktas regulāras pārbaudes un izmeklējumi, kādus ieteicis ārsts, arī tad, ja pacienti jūtas pilnīgi veseli.
Pacientiem, kam diagnosticēta lēni progresējošā ne-Hodžkina limfoma agrīnā stadijā, kad skarta tikai viena vai divas limfmezglu grupas (tas gan ir diezgan rets gadījums), tiek izmantota skarto limfmezglu staru terapija. Šādā gadījumā staru terapija bieži nodrošina izveseļošanos.
Pacientiem, kam slimība tiek diagnosticēta vēlīnā stadijā, bet nav simptomu, nereti nav nepieciešama tūlītēja ārstēšana un tiek ieteikta "novērošanas un nogaidīšanas" taktika.
Pacientiem, kam novēro simptomus diagnozes noteikšanas brīdī, parasti nepieciešama tūlītēja ārstēšana. Visbiežāk izmantotais ārstēšanas veids ir ķīmijterapija, bieži kombinācijā ar monoklonālo antivielu pielietošanu. Reizēm, lai ārstētu lielas limfomas masas, ķīmijterapiju kombinē ar staru terapiju. Citi izmantojamie ārstēšanas veidi ir ārstēšana tikai ar monoklonālām antivielām vai lielu devu ķīmijterapija ar sekojošu kaulu smadzeņu transplantāciju.
Ir grūti paredzēt, kā pacients reaģēs uz ārstēšanu, bet apmēram 75% pacientu ar lēni progresējošu ne-Hodžkina limfomu vēlīnā stadijā tiek sasniegta remisija.
Pacientiem, kas nereaģē uz pirmās rindas ārstēšanu, un pacientiem, kam attīstījies limfomas recidīvs, piemēro cita veida ārstēšanu vai dažādu ārstēšanas veidu kombinācijas.
Slimības recidīva gadījumā ārstēšana ir atkarīga no dažādiem nosacījumiem. Gados vecākiem pacientiem, ja viņiem nav traucējošu simptomu, var ieteikt "novērošanas un nogaidīšanas" stratēģiju. Tomēr lielākajai daļai pacientu visbiežāk tiek nozīmētas monoklonālās antivielas kombinācijā ar ķīmijterapiju.
Ja lēni progresējošā ne-Hodžkina limfoma recidivē agresīvā formā, tad izmanto ķīmijterapiju lielās devās, kombinējot ar cilmes šūnu transplantāciju.
Lai gan agresīvās ne-Hodžkina limfomas nosaukums "agresīvs" skan biedējoši, šīs limfomas bieži vien ļoti labi reaģē uz ārstēšanu. Pat ja pirmās izvēles standarta ārstēšana nav bijusi veiksmīga, labu rezultātu var sasniegt ar lielu devu ķīmijterapiju un cilmes šūnu transplantāciju. Iespējamība pilnībā izārstēt agresīvās ne-Hodžkina limfomas ir daudz lielāka nekā lēni progresējošās ne-Hodžkina limfomas gadījumā.
Agresīvas ne-Hodžkina limfomas pilnīga izārstēšana ir iespējama 40-50% gadījumu. Pat tiem pacientiem, kurus neizdodas izārstēt pilnībā, bieži tiek sasniegta remisija (laika periods, kurā nenovēro slimības aktivitāti).
Pacienti, kam diagnosticēta agresīva ne-Hodžkina limfoma agrīnā stadijā, parasti tiek ārstēti ar kombinēto ķīmijterapiju, tas`ir, vairākiem ķīmijterapijas medikamentuiem un monoklonālajām antivielaām.
Bieži nozīmē staru terapiju vai nu pēc ķīmijterapijas, vai arī vienlaikus ar to. Tā tiek pielietota kādai atsevišķai skarto limfmezglu grupai.
Lai gan nav iespējams iepriekš paredzēt pacienta reakciju, agrīnas stadijas agresīvas ne-Hodžkina limfomas ārstēšanas gadījumā remisija tiek sasniegta 80% gadījumu un vairāk.
Pacientiem, kam agresīva ne-Hodžkina limfoma tiek diagnosticēta vēlīnā stadijā, ārstēšana ir līdzīga agrīnas stadijas ārstēšanai.
Pacientiem ar ne-Hodžkina limfomu, kuri nereaģē uz terapiju vai kuru slimība recidivē, ir nepieciešama turpmāka ārstēšana ar lielu devu ķīmijterapiju un perifēro asins cilmes šūnu transplantāciju. Tādējādi slimības kontroli iespējams sasniegt aptuveni 30-50% pacientu.
Ja limfomas ārstēšana nav veiksmīga vai nav iespējama, tad ārstēšanas mērķis ir simptomu mazināšana, t. i., paliatīva ārstēšana.
Ķīmijterapija
Monoklonālās antivielas
Staru terapija
Novērošana un nogaidīšana
Transplantācija
Operācija
Simptomātiska ārstēšana
Daudzus gadus galvenais ne-Hodžkina limfomas ārstēšanas veids ir bijusi ķīmijterapija.
Vairākums organisma šūnu lielāko savas dzīves daļu pavada miera stāvoklī un vairojas tikai tad, kad nepieciešams aizstāt bojātās šūnas. Turpretī ļaundabīgas šūnas vairojas nepārtraukti. Ķīmijterapijas zāles ir paredzētas tam, lai izmantotu šo atšķirību un iznīcinātu audzēja šūnas to vairošanās laikā.
Dažas zāles mijiedarbojas ar receptoriem uz šūnu virsmas, bet citas pārtrauc normālo DNS funkciju, tādējādi pārtraucot šūnu vairošanos. Bieži tiek pielietota ķīmijterapijas līdzekļu kombinācija, kas iedarbojas uz dažādām vairošanās procesa stadijām; tas palielina iespējamību, ka tiks iznīcināts lielāks audzēja šūnu skaits.
Tomēr tas izskaidro arī to, kāpēc zāles izraisa blakusparādības. Tā kā ķīmijterapija ir sistēmiska ārstēšana, kurā tiek iesaistīts viss organisms, zāles toksiski iedarbojas arī uz normālām organisma šūnām, kas bieži vairojas. Tās ir ādas, zarnu gļotādas un matu šūnas.
Ir daudzi ķīmijterapijas medikamenti. Ķīmijterapijas programmas izvēle pacientam ar ne-Hodžkina limfomu ir atkarīga no vairākiem faktoriem:
ne-Hodžkina limfomas tipa vai tā ir lēni progresējoša vai agresīva un tās stadijas;
vai limfoma ir nesen diagnosticēta un šī būs pirmā ārstēšana, vai arī tā ir recidivējusi;
kādus simptomus limfoma izraisa pacientam;
pacienta vecuma un citām iespējamām slimībām.
Dažās ķīmijterapijas programmās ir iekļauts tikai viens medikaments, citās tiek lietota divu vai trīs līdzekļu kombinācija.
Daudzi cilvēki ļoti baidās no ķīmijterapijas blakusparādībām. Tomēr ir svarīgi atcerēties, ka:
ne visiem pacientiem rodas blakusparādības;
dažādi medikamenti var izraisīt dažādas blakusparādības, kas nesummējas;
blakusparādības var būt viegli izteiktas un pāriet pašas no sevis;
daudzas blakusparādības var novērst vai ievērojami mazināt.
Daudzas blakusparādības izraisa ķīmijterapijas iedarbība uz normālajām organisma šūnām. Tā kā ķīmijterapija ietekmē šūnu augšanu un vairošanos, īpaši ātri augošu šūnu vairošanos, visbiežāk tiek skartas vietas, kur normālu šūnu maiņa notiek visātrāk.
Gremošanas sistēmas gļotāda, t. i., mutes, barības vada, kuņģa un zarnu gļotāda. Iedarbība uz šīm šūnām var izraisīt čūlu veidošanos mutē vai kakla iekaisumu, caureju vai aizcietējumus.
Āda un mati. Iedarbība uz šīm šūnām var izraisīt pastiprinātu matu izkrišanu vai plikpaurību; tā parasti attīstās pakāpeniski divas līdz trīs nedēļas pēc ķīmijterapijas uzsākšanas. Pēc ķīmijterapijas pabeigšanas mati ataug, parasti tikpat biezi, kā bijuši pirms terapijas. Lielākajai daļai cilvēku pēc sešiem mēnešiem atkal ir normāls matu daudzums. Reizēm ataugušie mati ir mīkstāki un cirtaināki, nekā bijuši iepriekš, un reizēm to krāsa ir nedaudz atšķirīga nekā pirms ārstēšanas. Tikai daļa ķīmijterapijas medikamentu izraisa matu zudumu.
Kaulu smadzenes. Kaulu smadzenēs veidojas asins šūnas, tāpēc iedarbība uz tām var izraisīt asins šūnu skaita samazināšanos, kas pacientiem izraisa pastiprinātu asiņošanu vai zilumu veidošanos un padara viņus uzņēmīgākus pret infekcijām. Pacientiem ķīmijterapijas saņemšanas laikā noteikti jāinformē medicīniskais personāls par neparastu asiņošanu vai zilumu veidošanos vai jebkādiem infekcijas simptomiem un/vai drudzi. Ķīmijterapijas kursa laikā regulāri tiek veiktas asins analīzes, lai kontrolētu asins šūnu skaitu. Ja asins šūnu skaits izteikti samazinās, nākamais ķīmijterapijas kurss, iespējams, ir jāatliek vai jāsamazina deva, lai kaulu smadzenes paspētu atjaunoties.
Slikta dūša un vemšana arī ir ļoti biežas ķīmijterapijas blakusparādības. Tā kā šīs blakusparādības lielākoties ir atkarīgas no izmantotā ķīmijterapijas medikamenta un no katra pacienta individuāli, ne vienmēr ir iespējams paredzēt, vai tās būs vispār un cik izteiktas tās būs. Dažiem cilvēkiem šīs blakusparādības nerodas. Blakusparādības parasti rodas laika posmā no dažām minūtēm līdz pāris stundām pēc ķīmijterapijas uzsākšanas. Tās var ilgt dažas stundas vai pāris dienu to ilgums ir individuāls. Mūsdienās ir pieejami jauni medikamenti, kas efektīvi novērš sliktu dūšu.
Bieža ķīmijterapijas blakusparādība ir ēstgribas zudums, ko nereti novēro kopā ar mainītu ēdiena garšas sajūtu. Daudzi cilvēki ķīmijterapijas kursa laikā izjūt arī vispārēju nogurumu un miegainību. Daži cilvēki ir ātrāk aizkaitināmi nekā parasti.
Citas blakusparādības izraisa audzēja šūnu bojāejas dēļ organismā pastiprināti veidojošās atkritumvielas. Viena no tādām ir urīnskābe. Normālos apstākļos urīnskābe izšķīst urīnā un tiek izvadīta no organisma. Tā kā pacientiem, kas saņem ķīmijterapiju, bojā iet daudz vairāk šūnu nekā normālos apstākļos, tad veidojas daudz vairāk urīnskābes, nekā nieres spēj izdalīt. Šādā gadījumā urīnskābe var uzkrāties asinīs un nierēs kristalizēties (veidojas nierakmeņi). Ja tas netiek ārstēts, sekas var būt diezgan nopietnas; iespējama pat nieru mazspēja. Palielināts urīnskābes daudzums iedarbojas arī uz locītavām, izraisot artrītu.
Šīs blakusparādības parasti ir īslaicīgas un izzūd, pārtraucot ķīmijterapiju.
Daži ķīmijterapijas medikamenti ietekmē auglību. Piemēram, sievietēm menstruālie periodi var kļūt neregulāri vai izzust, bet vīriešiem var samazināties spermatozoīdu skaits. Lai gan šī blakusparādība var būt pārejoša, daži ārstēšanas veidi var izraisīt pastāvīgu neauglību. Ja pastāv šāda iespējamība, pacientam pirms terapijas tas jāpārrunā ar ārstu. Dažos gadījumos vīriešiem ieteicams apsvērt iespēju nodot savu spermu spermas bankā.
Tāpat ir iespējama pastāvīga ilgstoša iedarbība uz sirdi vai jušanas nerviem un palielināts cita vēža attīstības risks nākotnē. Tomēr vienmēr ir jāapsver iespējamā riska attiecība pret ārstēšanas ieguvumiem un dzīves ilguma pagarināšanos. Pacientam un ārstam šos jautājumus vajadzētu nopietni pārrunāt pirms terapijas uzsākšanas.
Mūsdienās ir iespējams izdarīt ļoti daudz, lai novērstu iespējamās blakusparādības vai esošās padarītu vieglāk panesamas.
Padomi
Čūlas mutē vai rīklē: bieži palīdz mutes skalošana ar siltu sodas ūdeni. Lai izvairītos no infekcijas attīstības, pēc katras ēdienreizes uzmanīgi jāiztīra zobi ar mīkstu zobu birstīti un maigas iedarbības zobu pastu. Izņemiet protēzes, kad vien iespējams tā jūs jutīsities daudz ērtāk.
Slikta dūša un vemšana: modernie pretvemšanas medikamenti ir ļoti efektīvi. Tos var ievadīt intravenozi kopā ar ķīmijterapijas medikamentiem vai lietot tablešu veidā. Pretvemšanas medikamenti ir efektīvāki sliktas dūšas profilaksei, nevis tās ārstēšanai. Tāpēc vislabāk tos lietot regulāri, kā norādīts, arī tad, ja nav sliktas dūšas un vemšanas. Ir pieejami dažādi pretvemšanas līdzekļi, un katram cilvēkam kāds no tiem palīdz labāk nekā citi. Tātad, ja šķiet, ka vienas zāles nepalīdz, iespējams, palīdzēs citas.
Ēstgribas zudumu var izraisīt slikta dūša, bet, iespējams, tas radies tāpēc, ka reizēm ķīmijterapijas laikā ēdiens garšo citādi. Palīdz biežāka ēšana un mazākas porcijas. Vēlams izvairīties no ēdiena gatavošanas (smarža var izraisīt nelabumu); ēst drīzāk vēsu vai aukstu ēdienu, nevis karstu un izvairīties no ēdiena ar spēcīgu smaržu. Ļoti svarīgi ir pietiekamā daudzumā uzņemt šķidrumu arī tad, ja nav ēstgribas.
Nogurums un miegainība: ja tā jūtaties, jādodas atvaļinājumā un jāpielāgo sava dienas kārtīb. Daži cilvēki tomēr spēj turpināt ierasto dzīves ritmu.
Mūsdienās ķīmijterapijas līdzekļus bieži kombinē ar monoklonālajām antivielām, ko dažreiz izmanto arī vienas pašas.
Atšķirībā no ķīmijterapijas un staru terapijas, kuru darbības mehānisms nav tik specifisks, monoklonālo antivielu uzdevums ir mērķtiecīgi iznīcināt tikai ne-Hodžkina limfomas šūnas, nebojājot citus šūnu veidus.
Monoklonālās antivielas ir relatīvi jauns zāļu veids, un to radīšana ir viens no lielākajiem uzlabojumiem ne-Hodžkina limfomas ārstēšanā pēdējo gadu laikā. Monoklonālās antivielas ir efektīvs līdzeklis dažu visbiežāk sastopamo ne-Hodžkina limfomas tipu ārstēšanai. Parasti tās lieto kombinācijā ar ķīmijterapiju, lai gan dažos gadījumos arī vienas pašas.
Daudziem pacientiem monoklonālās antivielas uzlabo ārstēšanas efektivitāti. Lēni progresējošas ne-Hodžkina limfomas gadījumā to lietošana var pagarināt ārstēšanas rezultātā iestājušās remisijas ilgumu. Agresīvas ne-Hodžkina limfomas gadījumā ir pierādīts, ka monoklonālo antivielu pievienošana palielina pacienta izārstēšanās iespēju un pagarina dzīvildzi salīdzinājumā ar standarta ķīmijterapiju vienu pašu.
Būtiski, ka blakusparādības, kas saistītas ar monoklonālo antivielu ievadīšanu, parasti rodas tikai zāļu ievadīšanas laikā un samazinās, ievadot nākamās devas. Monoklonālo antivielu lietošana kopā ar ķīmijterapiju būtiski nepalielina ķīmijterapijas izraisīto blakusparādību skaitu vai smagumu. Blakusparādības reti tiek novērotas ilgāk par pāris minūtēm vai stundām.
Staru terapiju var izmantot, ja slimība ir skārusi vienu vai divas organisma zonas. Dažiem pacientiem turpmākajā ārstēšanā var izmantot lielu devu ķīmijterapiju.
Jāņem vērā, ka staru terapija būtiski un negatīvi ietekmē kaulu smadzenes, tālab pēc starošanas var būt nepieciešama to atjaunošana. Tas iespējams ar cilmes šūnu transplantāciju. Dažiem pacientiem ar lēni progresējošo ne-Hodžkina limfomu sākotnēji var nebūt simptomu, un viņiem var nebūt nepieciešama arī tūlītēja ārstēšana; to sauc par "novērošanas un nogaidīšanas" taktiku.
Pirms ārstēšanas plāna apstiprināšanas vislabāk ir nogaidīt, kamēr zināmi visi izmeklējumu rezultāti. Var šķist, ka ārstēšana tiek nevajadzīgi atlikta, bet nelielu aizkavēšanos atsvērs pārliecība, ka iespējams pielietot vispareizāko un atbilstīgāko ārstēšanu.
2. Izmeklēšanas metodesJa ir kaut nelielas aizdomas par onkoloģisko saslimšanu, ģimenes ārstam jādod norīkojums uz konsultāciju uz kādu no specializētajām onkoloģijas ārstniecības iestādēm Rīgā, Liepājā vai Daugavpilī.
Ja nav ģimenes ārsta nosūtījuma, šajās iestādēs ir pieejami arī maksas pakalpojumi.
Novadu onkologi ir tiešās pieejamības speciālisti, pie kuriem var vērsties bez ģimenes ārsta nosūtījuma.
Rīga
SIA Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas klīnika Latvijas Onkoloģijas centrs
Hipokrāta iela 4, Rīga;
tālr. 67040251; tālr. reģistratūrā 67040285
www.aslimnica.lv
P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīca
Pilsoņu iela 13, Rīga;
tālr. 67069793;
www.stradini.lv/
Liepāja
Piejūras slimnīca Onkoloģiskā klīnika
Jūrmalas iela 2, Liepāja;
tālr: 63422968 (reģistratūra)
www.piejurasslimnica.lv
SIA "Liepājas reģionālā slimnīca"
Slimnīcas ielā 25, Liepājā
Telefons: 63403231, 63403265 (Konsultatīvā nodaļa)
mājas lapa: www.liepajasslimnica.lv
Daugavpils
Daugavpils Reģionālā slimnīca
Vasarnīcu iela 20, Daugavpils
tālr: 65405282, 65405280,