Prostatas vēzis

Prostata jeb priekšdziedzeris – dziedzeris, kas ir tikai vīriešiem. Priekšdziedzeris atrodas tieši zem urīnpūšļa, taisnās zarnas priekšpusē. Tas ir aptuveni tik liels kā valrieksts. Vads, pa kuru tek urīns (urīnizvadkanāls), iet tieši caur priekšdziedzeri. Prostata satur šūnas, kas veido šķidrumu (spermu) spermatozoīdu aizsardzībai.

Priekšdziedzeris sāk attīstīties jau pirms dzimšanas un turpina augt, līdz vīrietis kļūst pieaudzis. Šo augšanu veicina vīrišķie hormoni (androgēni). Ja vīrišķo hormonu līmenis ir zems, priekšdziedzeris nesasniedz normālu izmēru. Tomēr vecākiem vīriešiem prostatas daļa, kas atrodas ap urīnizvadkanālu, var atsākt augšanu. To sauc par labdabīgu prostatas hiperplāziju (LPH), kuras rezultātā rodas problēmas ar urīna izvadi. LPH ir slimība, kas jāārstē, tomēr tas nav vēzis.

Prostatas vēzis ir visbiežāk sastopamais vīriešu urīnizvadsistēmas un dzimumorgānu sistēmas audzējs, kā arī otrais izplatītākais ļaundabīgais audzējs vīriešiem pēc 40 gadu vecuma. Risks saslimt ar šo slimību pieaug divas reizes, ja prostatas vēzis bijis kādam radiniekam. Savukārt, ja ar priekšdziedzera vēzi slimojuši divi tuvi radinieki, risks saslimt pieaug pat deviņas reizes. Pārsvarā gadījumu PV ir lēni noritoša un hroniska slimība, taču dažreiz PV var attīstīties un augt strauji - to nosaka vēža šūnu ļaundabīguma potenciāls. 

No 2021.gada uzsākta valsts apmaksāta profilaktiskā pārbaude prostatas vēža noteikšanai reizi divos gados divām iedzīvotāju grupām: 

- visiem vīriešiem vecumā no 50 līdz 75 gadiem un

- vīriešiem no 45 līdz 50 gadu vecumam, ja ģimenes anamnēzē prostatas vēzis ir konstatēts asinsradiniekam. 

Profilaktiskās pārbaudes veikšanai ir jāvēršas sava ģimenes ārsta praksē. Ārsts izsniegs nosūtījumu asins parauga nodošanai un laboratorijā tiks noteikts prostatas specifiskais antigēns (PSA). Tomēr ir jāņem vērā, ka PSA līmeņa rutīnveida pārbaudes vīriešiem bez sūdzībām samazina prostatas vēža izraisītas nāves gadījumu skaitu uz tā rēķina, ka daudziem vīriešiem slimība tiek pārmērīgi diagnosticēta un ārstēta. Aprēķināts, ka ir jānoskrīnē 570 vīrieši un 18 ir jāārstē, lai novērstu 1 nāves gadījumu no prostatas vēža. Tāpēc pirms PSA noteikšanas ir ieteicama urologa konsultācija par PSA skrīninga potenciāliem riskiem un ieguvumiem. 

Kā rodas prostatas vēzis

Priekšdziedzerī atrodas dažādu tipu šūnas, tomēr gandrīz vienmēr prostatas vēzis sākas dziedzera šūnās. Šo vēža veidu sauc par adenokarcinomu. Turpmākā informācija ir tikai par prostatas adenokarcinomu.

Vairākumā gadījumu prostatas vēzis aug ļoti lēni. Autopsiju rezultāti rāda, ka daudziem vecākiem vīriešiem (un arī jauniem vīriešiem), kas miruši no kādas citas saslimšanas, bijis arī priekšdziedzera vēzis, kas dzīves laikā nav izraisījis nekādas problēmas. Pētījumi pierāda, ka aptuveni septiņiem līdz deviņiem no desmit vīriešiem 80 gadu vecumā ir prostatas vēzis. Un par to nezina nedz viņi paši, nedz arī viņu ārsti.

Daži ārsti uzskata, ka priekšdziedzera vēzis sākas ar ļoti nelielām izmaiņām dziedzera šūnu izmēros un formā. Šīs izmaiņas sauc par prostatas intraepiteliālo neoplāziju jeb priekšvēža stāvokli. Aptuveni pusei vīriešu 50 gadu vecumā ir intraepiteliālā neoplāzija. Intraepiteliālās neoplāzijas gadījumā ir izmaiņas priekšdziedzera šūnās, ko var saskatīt tikai zem mikroskopa, bet pašas šūnas atrodas savā vietā – tās neizplatās citur, kā to dara vēža šūnas. Šīs izmaiņas var būt gan zemas pakāpes (gandrīz normālas šūnas), gan augstas pakāpes (ļoti izmainītas šūnas).

Ja jums veikta prostatas biopsija, kas uzrāda augstas pakāpes intraepiteliālo neoplāziju, ir lielākas iespējas, ka priekšdziedzerī tomēr ir vēža šūnas. Šajā gadījumā jums nepieciešama rūpīga ārsta novērošana un pēc laika jāveic atkārtota biopsija.

Kas izraisa prostatas vēzi?

Normālas cilvēka šūnas aug un funkcionē atbilstīgi informācijai, ko satur katras šūnas hromosomas. Hromosomas galvenā sastāvdaļa ir DNS (dezoksiribonukleīnskābe) – lielmolekulārs organiskais savienojums, kas satur ģenētisko informāciju un veido gēna ķīmisko pamatu katrā šūnā. DNS ir ķīmiska vienība, kas nes mūsu gēnus – instrukcijas par to, kā jādarbojas mūsu šūnām. Katra cilvēka šūna satur 23 hromosomu pārus. DNS mums ir iedzimta no vecākiem. Priekšdziedzera vēzi izraisa izmaiņas priekšdziedzera šūnu DNS. Neliela daļa (aptuveni 5-10%) prostatas vēža gadījumu saistīti ar iedzimtību. Priekšdziedzera vēzis var būt saistīts arī ar paaugstinātu dažu hormonu līmeni asinīs. Augstam vīrišķo hormonu (androgēnu) līmenim var izrādīties būtiska nozīme atsevišķos prostatas vēža gadījumos. Dažos pētījumos atklāts, ka vīriešiem ar paaugstinātu IGF-1 (insulīnam līdzīgo augšanas faktoru-1) hormona līmeni ir lielāka iespēja saslimt ar priekšdziedzera vēzi. Citos pētījumos šāda sakarība nav atklāta. Šajā jomā nepieciešami papildu pētījumi.

Lai gan precīzi nav zināms, kas tieši izraisa priekšdziedzera vēzi, tomēr diezgan precīzi iespējams noteikt riska faktorus, kas provocē prostatas vēža attīstību. Riska faktors ir jebkādi apstākļi, kas paaugstina cilvēka iespēju saslimt ar noteiktu slimību. Atšķirīgiem vēža veidiem ir arī atšķirīgi riska faktori. Dažus riska faktorus (piemēram, smēķēšanu, lieko svaru, priekšdziedzera iekaisumu) var kontrolēt. Citus (piemēram, pacienta vecumu, garu augumu vai ģimenes anamnēzi) ietekmēt nav iespējams.

Riska faktori

Tomēr riska faktors vēl nav noteicošais slimības attīstībā. Lielākā daļa cilvēku, kam ir viens vai vairāki riska faktori, nekad nesaslimst ar vēzi, toties cilvēkam, kam ir vēzis, var nebūt neviena no riska faktoriem. Par vairākiem prostatas vēža riska faktoriem īstas skaidrības vēl nav.

- Vecums. Vecums ir nozīmīgākais prostatas vēža riska faktors. Iespēja saslimt ar prostatas vēzi strauji palielinās vīrietim pēc 50 gadu vecuma. Aptuveni divi no trim prostatas vēža gadījumiem tiek atklāti vīriešiem, kas vecāki par 65 gadiem.

- Rase. Nezināmu iemeslu dēļ priekšdziedzera vēzis daudz biežāk sastopams melnādainiem afrikāņiem; viņiem priekšdziedzera vēzi biežāk atklāj jau vēlīnās stadijās, arī mirstība no prostatas vēža ir ievērojami augstāka. Prostatas vēzis daudz retāk ir aziātiem un spāņu izcelsmes vīriešiem. Šobrīd īsti nav skaidrs, kāpēc ir šādas rases un etniskās atšķirības.

- Tautība. Prostatas vēzis biežāk sastopams Ziemeļamerikā, Ziemeļeiropā un Rietumeiropā. Retāk tas sastopams Āzijā, Āfrikā, Centrālamerikā un Dienvidamerikā.

- Ģimenes anamnēze. Dažās ģimenēs priekšdziedzera vēzis tiek nodots no paaudzes paaudzē. Vīriešiem, kam kāds no tuviem radiniekiem (tēvs vai brālis) slimo ar priekšdziedzera vēzi, ir lielāka iespēja ar to saslimt, īpaši, ja radinieki sasirguši salīdzinoši jauni.

- Gēni. Zinātnieki atklājuši atsevišķus gēnus, kas tiek nodoti no paaudzes paaudzē un paaugstina risku saslimt ar priekšdziedzera vēzi. Tomēr šos gēnus atklāj tikai nelielai daļai vīriešu ar prostatas vēzi. Vienkārši ģenētiski testi šo gēnu noteikšanai nav pieejami, šajā virzienā nepieciešami papildu pētījumi.

- Uzturs. Uztura loma priekšdziedzera vēža attīstībā līdz galam vēl nav skaidra, tomēr izpētīti atsevišķi faktori. Vīriešiem, kas ēd daudz sarkanās gaļas un produktus ar augstu tauku saturu, ir lielākas izredzes saslimt ar priekšdziedzera vēzi. Šiem vīriešiem ir arī tieksme uzturā maz lietot augļus un dārzeņus. Ārsti nav īsti pārliecināti, kurš no šiem faktoriem paaugstina risku iegūt vēzi.

- Aptaukošanās. Vairākums pētījumu nav pierādījuši sakarību starp aptaukošanos (palielinātu ķermeņa svaru) un paaugstinātu priekšdziedzera vēža risku. Atsevišķos pētījumos pierādīts, ka aptaukošanās gadījumā priekšdziedzera vēzis tiek atklāts vēlīnās stadijās, kā arī ir augstāka mirstība no prostatas vēža.

- Fiziskā aktivitāte. Lielākajā daļā pētījumu atklāts, ka fiziska aktivitāte nesamazina risku saslimt ar priekšdziedzera vēzi. Tomēr atsevišķos pētījumos tika pierādīts, ka paaugstināta fiziska aktivitāte, īpaši vecāka gadagājuma vīriešiem, samazina prostatas vēža attīstību. Šajā jomā nepieciešami papildu pētījumi.

- Priekšdziedzera infekcijas un iekaisumi. Daži pētījumi vedina domāt, ka prostatīts (priekšdziedzera iekaisums) var paaugstināt risku iegūt prostatas vēzi, tomēr citi pētījumi nav atklājuši šādu sakarību. Daži pētījumi arī liek domāt, ka seksuāli transmisīvās slimības var paaugstināt priekšdziedzera vēža risku. Tomēr citos pētījumos šie dati nav apstiprināti, tāpēc konkrēti secinājumi pagaidām nav iespējami.

Priekšdziedzera vēža iedalījums

Priekšdziedzera vēzi iedala pakāpēs pēc tā, cik ļoti vēža šūnas līdzinās normālām šūnām. Ja šūnas ir ļoti izmainītas un ir maz līdzības ar normālām priekšdziedzera šūnām, tas nozīmē, ka vēzis ir agresīvs un aug ļoti ātri. Visbiežāk prostatas vēža pakāpes noteikšanai lieto Glīsona metodi.

Tiek analizēti vairāki priekšdziedzera šūnu paraugi (biopsijas paraugi) no abām prostatas daivām, un patologs katram paraugam piešķir 

malignitātes (ļaundabīguma) pakāpi no 1 līdz 5. 1.–2. malignitātes pakāpe atbilst normālām priekšdziedzera šūnām. 3.–5. malignitātes pakāpe atbilst vēža šūnām, kur 5. malignitātes pakāpe atbilst visvairāk izmainītām 

šūnām. Patologs nosaka kopējo Glīsona skaitli, paraugā izvērtējot divas visbiežāk sastopamās malignitātes pakāpes pēc šūnu izmaiņu pakāpes. Piemēram, ja visbiežākais novērtējums ir “3”, un nākamais biežākais 

novērtējums ir “4”, kopējais novērtējums pēc Glīsona klasifikācijas ir “7”. Jo skaitlis lielāks, tas nozīmē, ka šūnas ir stipri izmainītas un audzējs, iespējams, progresēs ievērojami ātrāk. Parasti novērtējums pēc Glīsona klasifikācijas prostatas vēža gadījumos ir 6–10. Jautājiet savam ārstam, kāda pakāpe ir jūsu audzējam un ko tas nozīmē, jo pakāpei ir liela nozīme ārstēšanas taktikas izvēlē.

Prostatas vēža stadijas

Ja biopsijas rezultāti uzrāda vēža esamību, jānoskaidro, kur atrodas vēzis un cik tālu tas izplatījies. Pēc tā vēzi iedala stadijās. Šis iedalījums ir nozīmīgs ārstēšanas izvēlei.

Pamatojoties uz klīnisku izmeklēšanu, priekšdziedzeri iztaustot (digitālu rektālu izmeklēšanu - DRI), PSA līmeni asinīs un Glīsona skaitli, tiek piemeklēts izmeklēšanas plāns. Vispārējai pacienta apskatei (tostarp DRI) ir ļoti liela nozīme vēža stadijas noteikšanā. Ārstam ir jāapskata arī citas jūsu ķermeņa daļas, lai noteiktu, vai tajās nav izplatījies vēzis. Ārsts uzdos jums jautājumus par sūdzībām – arī par sāpēm kaulos, kas var norādīt uz vēža šūnu izplatību kaulos.

Lai noteiktu vēža stadiju, jāņem vērā daudzi faktori. Stadijas apzīmē ar romiešu cipariem no 0 līdz IV (0 līdz 4). Jo zemāks cipars, jo agrīnāks un mazāk izplatījies vēzis. Jo augstāks cipars, piemēram, IV stadija, jo vēzis ir plašāks un nopietnāks.

Pēc visu analīžu rezultātu apkopošanas ārsts var noteikt, kura vēža stadija jums ir. Palūdziet ārstam, lai viņš jums saprotamā valodā izskaidro, ko nozīmē šī stadija. Tas palīdzēs jums sadarboties ar ārstu un pieņemt lēmumu par turpmāko ārstēšanas taktiku.

Klīniskā stadija

Ir divi veidi, kā priekšdziedzera vēzi iedalīt stadijās. Klīniski stadiju nosaka, pamatojoties vispārējās apskates rezultātos, laboratoriskos un citos jums veiktos izmeklējumos.

Patohistoloģiskā stadija

Ja jums veikta operācija un tās laikā paņemti audu paraugi analīzei, tad pēc to rezultātiem nosaka patoloģisko stadiju. Tas nozīmē, ka pēc operācijas jūsu vēža stadija var mainīties. Patohistoloģiskā stadija ir daudz precīzāka par klīnisko stadiju.

Piedāvājam priekšdziedzera vēža stadiju īsu raksturojumu. Atgādinām, ka jūsu ārsts var sniegt detalizētāku skaidrojumu.

I. stadija Vēzis aizņem pusi vai mazāku daļu no vienas priekšdziedzera daivas (T1-N0-M0 vai T2a-N0-M0)

T • Klīniski nemanāms audzējs, nav ne palpējams. ne redzams, izmantojot 

attēldiagnostiku (T1)

• Audzējs aizņem pusi no vienas daivas vai mazāk (T2a)

N • Nav metastāžu reģionālajos limfmezglos (N0)

M • Nav attālu metastāžu (M0)

II. stadija

Vēzis aizņem vairāk nekā pusi no vienas priekšdziedzera daivas, bet joprojām ir lokalizēts priekšdziedzerī (T2b-N0-M0) vai T2c-N0-M0)

T • Audzējs aizņem vairāk nekā pusi no vienas priekšdziedzera daivas, bet nav izplatījies abās daivās  (T2b)

• Audzējs ir atrodams abās daivās  (T2c)

N • Nav metastāžu reģionālajos limfmezglos (N0)

M • Nav attālu metastāžu (M0)

III. stadija

Vēzis ir izpleties caur  priekšdziedzera kapsulu un var būt izplatījies sēklas pūslīšos (T3-N0-M0)

T • Audzējs ir izpleties caur priekšdziedzera kapsulu (T3)

N • Nav metastāžu reģionālajos limfmezglos (N0)

M • Nav attālu metastāžu (M0)

IV stadija.

Vēzis ir izplatījies tuvākajos orgānos, piemēram, taisnajā zarnā vai urīnpūslī (T4-N0-M0),  tuvākajos limfmezglos (jebkāds T-N1-M0) vai citās ķermeņa daļās ārpus iegurņa (jebkāds T un N-M1)

T • Audzējs ir fiksēts pie iegurņa sienas vai izplatījies blakus esošajās struktūrās (izņemot sēklas pūslīšus), piemēram, ārējā sfinkterī, taisnajā zarnā, urīnpūslī, cēlājmuskuļos un (vai) iegurņa sienā (T4)

N • Metastāzes reģionālajos limfmezglos (N1)

M • Attālas metastāzes (M1)

Visbiežāk priekšdziedzera vēzi atrod jau agrīnā stadijā, veicot PSA (prostatas specifiskā antigēna) līmeņa pārbaudi asinīs. Cits veids priekšdziedzera vēža atklāšanai: ārsts veic palpatoru priekšdziedzera pārbaudi caur taisno zarnu. Tā kā priekšdziedzeris atrodas tieši blakus taisnajai zarnai, pārbaudes laikā ārsts var sataustīt prostatas nelīdzenumu vai sacietējumu. Tas var būt vēzis. Ja jūs veicat ikgadējās veselības pārbaudes un kāds no šiem rādītājiem (palpatora pārbaude vai PSA līmenis) ir izmainīts, pilnīgi iespējams, ka vēzis ir atklāts pašā agrīnākajā stadijā, kad ir lielākas iespējas to izārstēt pilnībā.

Prostatas vēzis agrīnā stadijā parasti neizraisa nekādus simptomus. Urinācijas problēmas parasti rada vēzis vēlīnajās stadijās. Lai gan biežāk problēmas ar urinēšanu rada cita, mazāk bīstama slimība, ko sauc par labdabīgo priekšdziedzera hiperplāziju (LPH).

Priekšdziedzera vēzis vēlīnās stadijās var radīt šādas sūdzības:

- problēmas ar erekciju (impotence);

- asiņu piejaukums urīnā vai sēklas šķidrumā;

- sāpes mugurā, gūžās, ribās vai citos kaulos;

- vājums vai nejutīgums kājās vai pēdās;

- nespēja savaldīt zarnu vai urīnpūšļa iztukšošanos.

Atcerieties – arī citas saslimšanas var izraisīt līdzīgas sūdzības.

Jums jāapspriežas ar savu ārstu par to, vai nepieciešami izmeklējumi un vai jūs tos vēlaties veikt. Ir jāņem vērā arī jūsu vecums un veselības stāvoklis.

PSA līmeņa noteikšana asinīs

PSA (prostatas specifiskais antigēns) ir viela, ko ražo priekšdziedzeris. PSA visvairāk atrodams spermā, neliels daudzums – arī asinīs. Lielākajai daļai veselu vīriešu PSA līmenis asinīs ir zem 4 ng/ml (nanogrami mililitrā). Ja PSA līmenis asinīs paaugstinās, pieaug arī iespēja, ka jums ir prostatas vēzis. Ja PSA līmenis asinīs ir starp 4 ng/ml un 10 ng/ml, iespēja, ka jums ir prostatas vēzis, ir viena no četrām. Ja PSA līmenis ir virs 10 ng/ml, tad iespēja, ka ir prostatas audzējs, pieaug par 50%. Tomēr dažiem vīriešiem, kam ir prostatas vēzis, PSA līmenis asinīs ir zem 4 ng/ml.

Faktori, kas bez prostatas vēža izraisa PSA līmeņa pieaugumu asinīs.

- LPH (labdabīga prostatas hiperplāzija): prostatas palielināšanās, kas nav saistīta ar vēzi un kas attīstās daudziem vecākiem vīriešiem.

- Vecums: PSA līmenis līdz ar vecumu lēnām pieaug, pat ja prostatā nenotiek nekādas izmaiņas.

-Prostatīts: priekšdziedzera infekcija vai iekaisums.

- Ejakulācija var uz īsu brīdi paaugstināt PSA līmeni, kas pēc tam atkal nokrītas līdz normai.

PSA līmeņa noteikšanai ir nozīme ne tikai saistībā ar priekšdziedzera vēža agrīnu diagnostiku. To izmanto arī citos gadījumos.

- Vīriešiem, kam jau ir diagnosticēts priekšdziedzera vēzis, PSA līmeņa noteikšana kopā ar citiem izmeklējumiem palīdz izlemt, kādi papildu izmeklējumi būtu nepieciešami un kādu terapijas metodi izvēlēties.

- Ļoti augsts PSA līmenis var norādīt uz to, ka audzējs ir izplatījies ārpus prostatas. Tas palīdz noteikt arī ārstēšanas metodi, jo dažas ārstēšanas metodes nevar izmantot, ja vēža šūnas izplatījušās uz limfmezgliem vai citiem orgāniem.

- PSA līmenis palīdz noteikt ārstēšanas efektivitāti, kā arī to, vai pēc ārstēšanas ir vēža recidīvs vai nav.

- Ja esat izvēlējies “novērošanas taktiku”, nevis tūlītēju ārstēšanu, nosakot PSA līmeni, var sekot vēža attīstībai un nepieciešamības gadījumā sākt ārstēšanu.

Ja priekšdziedzera vēzis atsāk augšanu pēc ārstēšanas (recidīvs) vai ja tas ir izplatījies ārpus priekšdziedzera (metastāzes), PSA līmenis nevar noteikt šīs izmaiņas. Pēc PSA līmeņa rādītājiem nevar paredzēt, kādi slimības simptomi attīstīsies, un prognozēt dzīves ilgumu. Daudziem pacientiem ir ļoti augsts PSA līmenis, tomēr viņi jūtas labi un nav nekādu sūdzību. Savukārt citiem, kam PSA līmenis ir zems, ir izteiktas sūdzības. Arī tad, ja ir kādas blakus saslimšanas, lietderīgāk ir sekot PSA līmeņa izmaiņām, nevis vērtēt tā līmeni vienā analīzē.

Priekšdziedzera palpatora izmeklēšana caur taisno zarnu

Veicot šo izmeklējumu, ārsts uzvelk cimdus, apziež pirkstu ar lubrikantu un ievada to taisnajā zarnā. Ja tiek sataustīti nelīdzenumi vai sacietējumi, tas var būt vēzis. Priekšdziedzeris atrodas tieši blakus taisnajai zarnai, un vairākums vēžu, kas sākas prostatā, sākas tajā daļā, kas pieguļ taisnajai zarnai un ir labi iztaustāma. Lai gan izmeklējums ir nepatīkams, tas nav sāpīgs un neprasa daudz laika.

Priekšdziedzera palpatora izmeklēšana nav tik efektīva metode kā PSA līmeņa noteikšana, tomēr dažreiz šādi var atklāt vēzi vīriešiem ar normālu PSA līmeni asinīs. Priekšdziedzera palpatora izmeklēšana jāveic arī tad, ja prostatas vēzis ir pierādīts. Ar šo izmeklēšanu var noteikt, cik plaši dziedzerī izplatījies vēzis. Šādi var arī noteikt, vai pēc ārstēšanas vēzis ir vai nav atgriezies.

Transrektāla ultrasonogrāfija

Transrektālas ultrasonogrāfijas laikā tiek lietoti skaņas viļņi, kas ar datora palīdzību izveido prostatas attēlu. Lai veiktu šo izmeklējumu, taisnajā zarnā tiek ievietota neliela zonde. Šī zonde raida skaņas viļņus, kas, nonākot priekšdziedzerī, rada „atbalsi”, ko atkal uztver zonde. Dators pārvērš šo atbalsi melnbaltā attēlā.

Izmeklējumu var veikt dažās minūtēs. Jūs jutīsit nelielu spiedienu, kad ultrasonogrāfa zonde tiks ievietota taisnajā zarnā, tomēr parasti tas nav sāpīgi. Transrektālo ultrasonogrāfiju izmanto arī biopsijas laikā, lai pareizi ievadītu biopsijas adatu un paņemtu biopsiju tieši no skartā priekšdziedzera apvidus.

Priekšdziedzera biopsija

Ja kādas sūdzības vai analīžu rezultāti liek domāt, ka jums, iespējams, ir priekšdziedzera vēzis, jums jāveic priekšdziedzera biopsija, lai pilnībā apstiprinātu slimību.

Biopsija ir vienīgais veids, kā precīzi uzzināt, vai jums ir vai nav priekšdziedzera vēzis. Biopsijas laikā no priekšdziedzera tiek paņemtas šūnas, kas tiek aizsūtītas uz laboratoriju, kur nosaka, vai paraugā ir vēža šūnas vai nav. Visbiežāk biopsija tiek veikta ar dobu adatu. Tas notiek šādi. Transrektālās ultrasonogrāfijas laikā, vadoties pēc iegūtā attēla, ārsts caur taisnās zarnas sieniņu ievada priekšdziedzerī adatu. Kad adata tiek izņemta, tajā paliek neliels audu gabaliņš (aptuveni 1 cm garš un 2 mm plats). Daži ārsti dūrienu veic caur ādu, starp anālo atveri un sēklinieku maisiņiem.

Lai gan pēc apraksta procedūra izklausās sāpīga, tā rada tikai nelielu diskomfortu, jo viss notiek ļoti ātri. Ārsts uz izmeklējuma laiku var ievadīt lokālās anestēzijas līdzekļus. Biopsija ilgst aptuveni 15 minūtes. Pirms procedūras jūs varat lūgt ārstam, lai viņš veic lokālo anestēziju. Dažreiz audu paraugi tiek ņemti no vairākām priekšdziedzera daļām. Pajautājiet ārstam, cik paraugi tiks ņemti Jums.

Lai mazinātu infekcijas risku, jums var nozīmēt īsu antibiotiķu kursu pirms un pēc biopsijas. Dažas dienas pēc procedūras jums var būt neliels sāpīgums biopsijas ņemšanas apvidū, neliels asiņu piejaukums urīnam vai neliela asiņošana no taisnās zarnas. Dažiem vīriešiem vienu vai pat divus mēnešus pēc biopsijas var būt asiņu piejaukums spermai.

Vēzis var atrasties tikai nelielā priekšdziedzera daļā, nevis pārņemt to pilnībā Tāpēc atsevišķos gadījumos biopsijas paraugā var nebūt vēža šūnu, lai gan patiesībā vēzis ir. To sauc par “kļūdaini negatīvu atbildi”. Ja jūsu biopsijas paraugs nesatur vēža šūnas, taču ārstam ir pārliecība, ka vēzis tomēr ir, – biopsija jāveic atkārtoti.

Biopsijas paraugs tiek nosūtīts uz laboratoriju. Ārsts paraugā meklē vēža šūnas. Ja vēža šūnas ir, jānosaka vēža pakāpe. Iedalot vēža šūnas pakāpēs, var precīzāk noteikt, cik ātri audzējs aug un izplatās.

Biopsijas slēdziens parāda audzēja pakāpi (ja tas ir). Biopsijas slēdzienā var būt arī cita informācija, kas palīdz novērtēt audzēju. Tā var būt:

- biopsijas paraugu skaits, kas satur vēža šūnas (piemēram, septiņi no 12 paraugiem satur vēža šūnas);

- vēža šūnu skaits katrā paraugā (tiek dots procentos);

- vai vēzis atrodas vienā priekšdziedzera daivā (labajā vai kreisajā) vai abās (bilaterāls).

Dažreiz šūnas neizskatās pēc vēža šūnām, tomēr nav arī pilnīgi normālas šūnas. Šajos gadījumos pēc kāda laika jāveic atkārtota biopsija.

Attēldiagnostikas metodes vēža stadijas noteikšanai

Vēzis no priekšdziedzera visbiežāk izplatās uz kauliem. Kaulu scintigrāfija parāda, kurā vietā kaulos var atrasties vēža šūnas. Lai veiktu šo izmeklējumu, jums vēnā tiks ievadīta radioaktīva viela. Radiācijas deva tajā ir zema, ātri izvadās no ķermeņa un neradīs nopietnas blakusparādības. Radioaktīvā viela uzkrājas kaulu reģionos ar izmainītu vielmaiņu, ko tālāk var vizualizēt kā “karstos punktus”, veicot ķermeņa skenēšanu ar radiācijas uztverēju. Tās var nebūt vēža saistītas izmaiņas, jo radioaktīvā viela uzkrājas arī iekaisuma skartajās kaulu daļās un tajos rajonos, kas ir izmainīti citu slimību dēļ (piemēram pēc nesen pārciestā lūzuma). Lai noskaidrotu, kas tieši ir noticis ar kaulu, nepieciešami papildu izmeklējumi.

Datortomogrāfijas (CT) izmeklējums

Datortomogrāfijā tiek izmantoti noteikta veida rentgena stari. Tiek uzņemtas attēlu sērijas no dažādiem leņķiem. Dators šos attēlus sakombinē detalizētā kopainā. Pēc pirmās attēlu sērijas uzņemšanas mediķis var palūgt, lai jūs iedzerat kontrasta krāsvielu. Tas palīdzēs “iezīmēt” zarnas, lai tās varētu atšķirt no audzēja. Speciālu jodu saturošo kontrastvielu var ievadīt arī vēnā izmeklējuma laikā. Noteikti brīdiniet mediķus, ja Jums ir alerģija uz jodu! Ar datortomogrāfijas palīdzību var noteikt, vai vēzis ir izplatījies uz iegurņa limfmezgliem vai iekšējiem orgāniem. Limfmezgli ir zirņa lieluma struktūras visā limfātiskajā sistēmā, kuras darbojas

kā kaitīgo objektu, piem., vēža šūnu vai baktēriju, filtri.

Datortomogrāfijas izmeklējums norit ilgāk nekā parastais rentgena izmeklējums. Jums nekustīgi jāguļ uz izmeklējuma galda, ko aptver cirkulārs (cauruļveida) aparāts. Izmeklējuma laikā šaurības dēļ jūs varat justies ne visai labi.

Magnētiskās rezonanses (MR) izmeklējums

Šis izmeklējums ir līdzīgs datortomogrāfijas izmeklējumam, tikai šeit tiek izmantoti radio viļņi un spēcīgs magnētiskais lauks. Ar magnētisko rezonansi var iegūt ļoti skaidru un precīzu attēlu, kas palīdz ārstam noteikt, vai vēzis ir izplatījies uz sēklas pūslīšiem un urīnpūsli.

Magnētiskās rezonanses izmeklējums norit ilgāk nekā datortomogrāfijas izmeklējums – parasti aptuveni vienu stundu. Izmeklējuma laikā jūs atrodaties šaurā caurulē, kas jūs ierobežo un var radīt diskomfortu. Tāpat kā datortomogrāfijas izmeklējumā vēnā var ievadīt kontrastvielu.

Pozitronu emisijas tomogrāfiskā (PET) izmeklēšana

Līdzīgi kā kaulu scintigrāfijā, arī PET izmeklējuma laikā vēnā ievada zemas devas radioaktīvu vielu, kas palīdz noteikt vēža izplatību ārpus prostatas, kas var nebūt pamanīta, izmantojot MR vai CT skenēšanu. Pašlaik PET skenēšana notiek, kombinējot to ar zemo devu CT izmeklējumu. Izmeklējumā lietotā radioaktīvā viela saistās ar priekšdziedzera vēža šūnām, pat ja tās atrodas kaut kur citur jūsu ķermenī. Šā izmeklējuma priekšrocība – var noteikt priekšdziedzera vēža izplatību limfmezglos un citos orgānos.

Limfmezglu biopsija

Ar limfmezglu biopsijas palīdzību var noteikt vai vēža šūnas izplatījušās uz tuvākajiem limfmezgliem. Parasti limfmezglus ķirurgs izņem operācijas laikā, kad tiek izņemts arī viss priekšdziedzeris. Limfmezglus un priekšdziedzeri pārbauda laboratorijā, kas ļaus ārstiem noteikt vai pēc operācijas būs nepieciešama papildus ārstēšana.

Galvenie faktori, kas nosaka piemērotākās ārstēšanas izvēli, ir

- jūsu vecums un prognozējamais dzīves ilgums;

- vai jums ir citas nopietnas veselības problēmas;

- jūsu vēža stadija un pakāpe;

- jūsu uzskats (un jūsu ārsta viedoklis) par nepieciešamību ārstēt vēzi;

- katras ārstēšanas metodes iespēja izārstēt vēzi (potenciālais ieguvums);

- jūsu nostāja pret blakusparādībām, kādas ir katrai no ārstēšanas metodēm (potenciālie riski).

Jums šķiet, ka lēmums jāpieņem pēc iespējas ātrāk, tomēr nesteidzieties, apkopojiet visu informāciju un rūpīgi izpētiet. Izrunājieties ar savu ārstu. Izrunājieties ar ārstu, kas specializējies prostatas vēža ārstēšanā un pārzina visas ārstēšanas metodes. Jums jāapsver visi plusi un mīnusi, kas ir katrai no ārstēšanas metodēm, – tāpat jāapsver to trūkumi, blakusparādības un risks. Tikai tad pieņemiet lēmumu.

Novērošanas (nogaidošā) taktika

Tā kā priekšdziedzera vēzis parasti aug ļoti lēni, dažiem vīriešiem (īpaši vecāka gadagājuma vai tiem, kam ir kādas citas nopietnas veselības problēmas) var nebūt nepieciešama nekāda ārstēšana. Tā vietā ārsts var izvēlēties tā saucamo novērošanas (nogaidošo) taktiku.

Tas nozīmē, ka vēzis tiks rūpīgi novērots (sekojot PSA līmenim asinīs), neizmantojot nekādu ārstēšanu, piemēram, operatīvu vai staru terapiju. Tas varētu būt labs lēmums gadījumā, ja vēzis nerada nekādas sūdzības, iespējams, aug ļoti lēni, ir neliels un atrodas tikai vienā priekšdziedzera daļā. Šo metodi izvēlas daudz retāk, ja pacients ir jauns, bez blakus slimībām un ja audzējs aug ātri.

Novērošanas taktika ir saprātīgs lēmums gadījumā, ja pacientam ir lēni augošs audzējs, jo nav īsti zināms, vai aktīva ārstēšana pagarinās viņa dzīvi. Daži vīrieši izvēlas novērošanas taktiku, jo, viņuprāt, blakusparādības no aktīvas ārstēšanas ievērojami pārsniedz iespējamo ieguvumu. Savukārt citi ir gatavi pieņemt iespējamās blakusparādības, lai tikai mēģinātu uzvarēt vēzi vai mazināt tā izplatību/un vai simptomus.

Novērošanas taktika nenozīmē, ka jūs tiksit atstāts bez ievērības. Tieši pretēji – ārsts uzmanīgi vēros slimības attīstību. Jums būs jānosaka PSA līmenis un palpatori jāizmeklē priekšdziedzeris ik pēc trim vai sešiem mēnešiem, kā arī ik gadu jāveic priekšdziedzera biopsija. Ja jums sākas kādas sūdzības vai arī audzējs sāk augt ātrāk, jums jāapsver aktīvas terapijas iespēja. Novērošanas metodes vājā vieta – jūs varat palaist garām brīdi, kad vēzis sāk strauji progresēt, un tas var mazināt ārstēšanas izvēli."

Biežākās operācijas priekšdziedzera vēža gadījumā ir radikāla prostatektomija un priekšdziedzera transuretrāla rezekcija.

Radikāla prostatektomija

Šī operācija paredzēta vēža pilnīgai likvidācijai. To visbiežāk izvēlas tad, kad vēzis vēl nav izplatījies ārpus prostatas. Radikālas prostatektomijas gadījumā tiek izņemts priekšdziedzeris un audi ap to.

Ir sekojošas radikālas prostatektomijas metodes.

Radikāla prostatektomija ar pieeju virs kaunuma kaula

Griezums tiek veikts vēdera lejasdaļā. Pacients atrodas vispārējā narkozē (ir iemidzināts) vai arī saņēmis medikamentus, kas ķermeņa apakšdaļu padara nejutīgu (epidurālā anestēzija), un saņēmis nomierinošus medikamentus.

Ķirurgs izoperē priekšdziedzeri un apkārtējos audus, limfmezglus un sēklas pūslīšus. 

Nervi, kas atbild par erekciju, atrodas ļoti tuvu priekšdziedzerim. Dažkārt operācijas laikā ir iespējams izvairīties no šā nerva bojājuma (to sauc par nervu saudzējošo pieeju). Tas samazina, bet pavisam nenovērš iespēju, ka pēc operācijas attīstīsies impotence (nespēja sasniegt erekciju). Ja jums bija saglabāta erekcija pirms operācijas, ārsts var censties neievainot šo nervu. Protams, ja vēzis ir cauraudzis šo nervu, tad ārstam jāizņem arī tas. Pat ja nervu izdotas pasargāt, pēc operācijas paies vairāki mēneši, pirms jums atgriezīsies spēja ereģēt. Tas notiek tāpēc, ka operācijas laikā nervs tiek nedaudz skarts un kādu laiku nespēj pienācīgi darboties."

"Radikāla prostatektomija ar pieeju no starpenes

Šīs operācijas laikā ķirurgs veic griezumu starpenē (ādā starp taisno zarnu un sēkliniekiem). Ar šo metodi nav iespējams izņemt limfmezglus un ir sarežģītāk veikt nervu saudzējošo operāciju. Tā kā šī operācija prasa mazāk laika nekā iepriekš raksturotā, to var veikt vīriešiem, kam nav nepieciešama nervu saudzējošā operācija vai kam ir kādas citas veselības problēmas, kas sarežģī pirmās operācijas veikšanu.

Operācija ar pieeju no kaunuma kaula ilgst aptuveni pusotru līdz četras stundas. Operācijai ar pieeju no starpenes nepieciešams mazāk laika. Pēc operācijas stacionārā parasti jāuzturas vidēji trīs dienas, atsākt darbu var vidēji pēc trim līdz piecām nedēļām.

Parasti pēc operācijas urīnpūslī caur dzimumlocekli tiek ievietota caurulīte (katetrs), kas palīdz notecēt urīnam. To veic, kamēr jūs vēl esat aizmidzis. Katetrs paliks urīnpūslī vienu līdz trīs nedēļas un atveseļošanās periodā palīdzēs noplūst urīnam. Pēc katetra izņemšanas jūs varēsit urīnu nolaist pats."

"Laparoskopiska radikāla prostatektomija

Abas iepriekš aprakstītās operatīvās iejaukšanās metodes ir “atvērtās”, kad ārstam jāveic plašs griezums ādā, lai izņemtu prostatu. Jaunākās tehnoloģijas ļauj ķirurgam izdarīt tikai nelielus iegriezumus ādā un ar speciāliem gariem instrumentiem izņemt prostatu. To sauc par laparoskopisko radikālo prostatektomiju, un tā tiek izmantota arvien biežāk.

Laparoskopiskas operācijas priekšrocības: mazāka asiņošana, nesāpīgāka, īsāks laiks jāpavada slimnīcā, īsāks atveseļošanās periods. Ar laparoskopiju iespējama arī nervu saudzējoša operācija; blakusparādības, kas saistītas ar nerva ievainojumu, ir tieši tādas pašas kā pie “atvērtām” operācijas metodēm."

"Prostatas transuretrāla rezekcija

Prostatas transuretrāla rezekcija tiek veikta tādēļ, lai mazinātu sūdzības (piemēram, urinēšanas traucējumus) vīriešiem, kam kontrindicētas citas operācijas. Ar šīs metodes palīdzību nevar izārstēt vai izoperēt visu audzēju. Šādu operāciju bieži vien izvēlas tādēļ, lai atvieglotu sūdzības pacientiem, kam ir labdabīga priekšdziedzera adenoma.

Operācijas laikā caur dzimumlocekli urīnizvadkanālā ievada instrumentu, kura galā ir stieples cilpa. Stieple ir sakarsēta, un ar tās palīdzību tiek izgriezta priekšdziedzera daļa, kas nospiež urīnizvadkanālu. Šajā operācijā netiek veikti lieli iegriezumi ādā. Operācijas laikā tiek lietota spinālā (padarīta nejutīga ķermeņa lejasdaļa, sākot no vidukļa) vai vispārējā (jūs esat iemidzināts) anestēzija.

Operācija ilgst aptuveni stundu. Parasti jūs izraksta no slimnīcas vienu vai divas dienas pēc operācijas, un darbā jūs varat atgriezties pēc vienas vai divām nedēļām. Pēc operācijas uz divām trim dienām urīnizvadkanālā jāievieto caurulīte (katetrs), kas novadīs urīnu. Kādu laiku pēc operācijas urīnā var būt neliels asiņu piejaukums."

"Radikālas prostatektomijas risks un blakusparādības

Jebkurai priekšdziedzera vēža operācijai var būt vairāki riski un blakusparādības.

Ķirurģiskais risks šai operācijai var būt tāds pats kā jebkurai citai operācijai. Tās var būt problēmas ar anestēziju, neliels sirdslēkmes risks, insults, trombi kājās, infekcija un asiņošana. Tieši jūsu komplikāciju risks atkarīgs no jūsu vecuma un vispārējā veselības stāvokļa.

Būtiskākās iespējamās blakusparādības pēc radikālas prostatektomijas ir urīna nesaturēšana (inkontinence) un nespēja sasniegt erekciju (impotence). Šādas pašas blakusparādības var būt arī citām ārstēšanas metodēm.

Urīna nesaturēšana. Urīna nesaturēšana nozīmē, ka jūs nevarat kontrolēt urīna noplūdi vai arī ir neliela urīna noplūde nepārtraukti. Ir dažādi urīna nesaturēšanas veidi. Ja jums ir šāda problēma, tā var jūs ietekmēt ne tikai fiziski, bet arī emocionāli.

- Slodzes nesaturēšana ir biežākais nesaturēšanas veids, kas attīstās pēc prostatas operācijas. Vīriešiem, kam ir slodzes nesaturēšana, urīna noplūde notiek klepus vai fiziskas piepūles laikā vai arī tad, kad smejas un šķauda. 

- Nesaturēšana pārpildīta urīnpūšļa dēļ. Šajā gadījumā vīriešiem urinēšana ir ilgstoša, urīns plūst ar vāju strūklu un ilgi.

- Neatliekamā nesaturēšana – jeb pāraktīvs urīnpūslis – pēkšņa un nepārvarama vajadzība iztukšot urīnpūsli, bez iespējas šo procesu kontrolēt. Vēlme urinēt nav atkarīga no urīna daudzuma urīnpūslī."

"Retos gadījumos vīrietis var zaudēt jebkuru spēju kontrolēt urīnpūšļa darbību. To sauc par pastāvīgo nesaturēšanu.

Lielākajai daļai vīriešu spēja pilnībā kontrolēt urīnpūšļa darbību atgriežas dažu nedēļu vai mēnešu laikā pēc operācijas. Ārsts nevar paredzēt, kā reaģēs jūsu organisms pēc operācijas.

Ja jums ir urīna nesaturēšana, dariet to zināmu savam ārstam. Jūsu ārstam ir jāzina par jūsu problēmām un jāpalīdz tās atrisināt. Ir speciāli vingrinājumi, ar kuriem var nostiprināt urīnpūšļa muskulatūru. Urīna nesaturēšanu var novērst arī ar medikamentiem vai operāciju. Ir arī daudz higiēnisko līdzekļu, kas palīdzēs jums justies sausi un komfortabli.

Impotence nozīmē to, ka vīrietis nevar sasniegt pietiekami spēcīgu erekciju, lai stātos dzimumattiecībās. Nervi, kas atbild par erekcijas iestāšanos, operācijas laikā vai arī staru terapijas ietekmē var tikt bojāti. Iespējams, trīs līdz 12 mēnešus pēc operācijas jums būs problēmas ar erekciju un bez medikamentu palīdzības jūs to nevarēsit sasniegt. Pēc tam daļa vīriešu atgūst spēju sasniegt erekciju, tomēr dažiem šī problēma var ieilgt. Erekcijas spēja ir saistīta arī ar vecumu un veiktās operācijas veidu. Jo jaunāks jūs esat, jo lielāka iespēja, ka atgūsiet erekcijas spēju.

Ja esat nobažījies par erekcijas traucējumiem, apspriedieties ar savu ārstu. Iespējams, ir kāds veids, kā jums palīdzēt. Ir dažādi medikamenti un palīgmehānismi, piemēram, vakuuma sūkņi vai dzimumlocekļa implanti."

"Sterilitāte. Radikālas prostatektomijas laikā tiek pārgriezti vadi, kas savieno sēkliniekus (kur veidojas sperma) ar urīnizvadkanālu. Tas nozīmē, ka vīrietis vairs nevar kļūt par tēvu dabiskā ceļā. Parasti tam nav lielas nozīmes, jo prostatas vēzis attīstās vīriešiem lielā vecumā. Tomēr, ja tas jums ir svarīgi, pirms operācijas ar ārstējošo ārstu pārrunājiet iespēju nodot savu sēklu uzglabāšanai “spermas bankā”.

Limfedēma. Ja operācijas laikā tiek izņemti daudzi limfmezgli blakus priekšdziedzerim, var attīstīties limfedēma (palielināta limfas uzkrāšanās), kas izraisa dedzināšanu, sāpes un pietūkumu. Limfmezgli nodrošina liekā šķidruma plūsmu no orgāniem atpakaļ uz sirdi. Kad limfmezgli izgriezti, liekais šķidrums var sakrāties kājās un ap ģenitālijām. Visbiežāk limfedēmu ārstē ar fizioterapijas palīdzību, tomēr tā var arī pilnībā neizzust.

Dzimumlocekļa garuma izmaiņas. Vēl viena iespējama operācijas blakusparādība ir dzimumlocekļa saīsināšanās.

Staru terapija ir ārstēšana ar augstas enerģijas stariem (tādiem kā rentgena stari), lai nogalinātu vai novārdzinātu vēža šūnas. Stari var tikt raidīti no avota, kas atrodas ārpus organisma (ārējā apstarošana) vai no radioaktīviem materiāliem, kas ievietoti tieši audzējā (iekšējā apstarošana jeb brahiterapija).

Staru terapiju dažreiz izvēlas kā pirmo ārstēšanas metodi zema un vidēja riska prostatas vēzim, kas nav izplatījies ārpus prostatas. Dažreiz to izmanto tad, ja operācijas laikā netiek izņemti visi vēža audi vai ir noticis recidīvs pēc operatīvās terapijas. Izārstēšanās iespējas ar staru terapiju ir tādas pašas kā ar operatīvo terapiju. Ja vēzis ir jau vēlīnā stadijā, staru terapija var palīdzēt audzēja metastāžu izraisītu sāpju mazināšanā, bet ja kaulu metastāžu skaits ir zem 4 vai metastāzes ir tikai limfmezglos - prostatas apstarošana pagarina arī dzīvildzi."

"Ārējā apstarošana

Ārējā apstarošana tiek veikta līdzīgi kā parasts rentgena uzņēmums, tikai ievērojami ilgāku laiku. Katrs apstarošanas seanss ilgst dažas minūtes. Parasti ambulatori tiek veikti pieci seansi nedēļā, piecas līdz deviņas nedēļas. Ārstēšana pati par sevi ir ātra un nesāpīga.

Mūsdienās ārējo apstarošanu izvēlas daudz biežāk nekā iepriekš. Jaunākās tehnoloģijas ļauj ārstiem ar lielākiem panākumiem ārstēt tieši priekšdziedzeri, nepakļaujot radiācijas ietekmei apkārtējos veselos audus. Šīs metodes paredzētas, lai palielinātu efektivitāti un mazinātu blakusparādības.

Ārējās apstarošanas iespējamās blakusparādības

Iespējamās blakusparādības no ārējās apstarošanas ir tādas pašas kā pie jebkura cita orgāna apstarošanas. Ar jaunākajām ārstēšanas metodēm mazinās arī blakusparādību risks.

- Zarnu darbības traucējumi. Ārējās apstarošanas laikā, kā arī kādu laiku pēc terapijas jums var būt caureja, asiņu piejaukums vēdera izejai, fēču nesaturēšana (sastopama ļoti reti) un kairinātas resnās zarnas sindroms. Ar laiku vairākums no šīm problēmām izzūd, tomēr atsevišķos gadījumos arī pēc terapijas pārtraukšanas zarnu funkcijas traucējumi saglabājas.

- Problēmas ar urīnpūsli. Varētu būt biežāka nepieciešamība urinēt, sāpīgums urinācijas laikā, neliels asiņu piejaukums urīnam. Problēmas ar urīnpūšļa darbību parādās vienam no trim pacientiem. Sastopamākā problēma ir nepieciešamība biežāk urinēt.

- Urīna nesaturēšana. Urīna nesaturēšana nozīmē to, ka jūs nevarat kontrolēt sava urīnpūšļa darbību vai jums ir urīna noplūde. Staru terapijas gadījumā urīna nesaturēšana attīstās daudz retāk nekā pēc operatīvas terapijas. Vairāk par urīna nesaturēšanu – pie operatīvās terapijas blakusparādībām.

Impotence. Impotence nozīmē, ka jums ir problēmas ar erekciju un dzimumattiecībām. Impotences rādītāji pēc staru terapijas ir aptuveni tādi paši kā pēc operatīvas terapijas. Parasti tā neattīstās uzreiz terapijas laikā, bet pakāpeniski vairākus gadus pēc ārstēšanas. Tāpat notiek arī pēc operatīvas terapijas: jo vecāks jūs esat, jo lielāka iespēja erekcijas problēmām. Tās var atrisināt ar medikamentiem un dažādām palīgierīcēm (skat. sadaļā pie operatīvās terapijas).

- Nogurums. Staru terapija var izraisīt noguruma sajūtu, nespēku. Tas var ilgt pat vairākus mēnešus pēc terapijas beigām.

- Limfedēma. Liekā šķidruma uzkrāšanās kājās vai ģenitālijās (skat. pie operatīvās terapijas blakusparādībām) ir iespējama, ja staru terapijas ietekmē ir cietuši limfvadi."

"Iekšējā apstarošana (brahiterapija)

Ilgstošai jeb zemu devu brahiterapijai tiek izmantotas mazas radioaktīvas lodītes (katra apmēram rīsa graudiņa lielumā), ko ievieto prostatā. Šīs lodītes tiek sauktas arī par “sēklām”. Tā kā to izmērs ir ļoti mazs, tās nerada diskomfortu un bieži vien tiek atstātas prostatā arī pēc tam, kad radioaktīvais materiāls tajās vairs nav palicis.

Praksē tiek lietota arī īslaicīgā jeb augstas devas brahiterapija. Šajā gadījumā tiek izmantotas adatas, ar kuru palīdzību prostatā ievada mīkstas caurulītes (katetrus). Šajās caurulītēs uz piecām līdz 15 minūtēm tiek ievietots materiāls ar spēcīgu radioaktīvo starojumu un pēc tam izņemts. Šīs ārstēšanas laikā jums jāpaliek stacionārā. Parasti dažās dienās notiek trīs ārstēšanas seansi. Pēc pēdējā seansa katetri tiek izņemti. Bieži vien šo terapiju kombinē ar ārējo apstarošanu, kuras laikā izmanto mazākas radiācijas devas nekā tad, ja būtu izvēlēta tikai ārējā apstarošana. Dažas nedēļas pēc šā ārstēšanas kursa jums var būt sāpes starp sēkliniekiem un anālo atveri, kā arī urīns var būt brūngani sarkanīgā krāsā.

Iekšējās apstarošanas iespējamie riski un blakusparādības

Ja jums prostatā tiek ievadītas lodītes, tās vairākas nedēļas raida nelielu radioaktīvo starojumu. Lai gan starojums netiek īpaši tālu, jums vairākas nedēļas ir jāizvairās no grūtnieču un mazu bērnu sabiedrības. Jums jābūt piesardzīgam arī citās jomās, piemēram, dzimumakta laikā jālieto prezervatīvs.

Aptuveni vienu nedēļu pēc lodīšu ievietošanas jums var būt sāpes šajā apvidū un urīns sarkanīgi brūnā krāsā. Ir arī neliels risks kādai no lodītēm “izkļūt” no prostatas, tomēr tas notiek ļoti reti. Tāpat kā pie ārējās apstarošanas var attīstīties problēmas ar zarnu darbību, urīnpūsli un potenci. Ja jums radušās kādas problēmas, informējiet par to savu ārstu. Lielākoties ar medikamentiem vai citiem līdzekļiem ir iespējams jums palīdzēt.

Hormonterapija

Hormonterapijas mērķis ir mazināt vīrišķo dzimumhormonu (androgēnu) – arī testosterona – līmeni asinīs. Androgēni, kas pārsvarā veidojas sēkliniekos, izraisa pastiprinātu prostatas vēža šūnu augšanu. Samazinot androgēnu līmeni, prostatas vēzis sarūk vai arī ievērojami palēninās tā augšana. Ar hormonterapiju var kontrolēt vēzi, bet nevar to izārstēt.

Hormonterapiju parasti izvēlas šādos gadījumos:

- vīriešiem, kam operatīvā un staru terapija nevar tikt veikta;

- vīriešiem, kam vēža šūnas ir izplatījušās pa visu organismu vai pēc sākotnējās ārstēšanas attīstījies recidīvs;

- to lieto kopā ar staru terapiju – gadījumā, ja ir liels risks, ka pēc terapijas vēzis atgriezīsies;

- dažreiz to veic pirms operatīvās vai staru terapijas ar mērķi novērst audzēja progresiju kamēr gaida rindā uz terapiju.

Izteiktu blakusparādību gadījumā hormonterapija var tikt pielietota intermitējošā režīmā. Tas nozīmē, ka hormonālie medikamenti kādu laiku tiek doti, tad ir pārtraukums, bet pēc laika atkal turpina hormonterapiju. Parasti to apsver pacientiem ar slimības recidīvu bez konstatētām metastzēm vai pacientiem ar metastāzēm, kam pēc 7 mēnešu hormonterapijas PSA samazinājies zem līmeņa 4 ng/ml. Kaut ir jāpatur prātā, ka dažos pētījumos pacienti dzīvoja ilgāk, ja hormonterapija tika pielietota nepārtrauktā režīmā. "

"Hormonterapijas veidi

Ir vairāki hormonterapijas veidi, tostarp operatīva terapija vai medikamenti, kas samazina testosterona līmeni asinīs vai bloķē organisma spēju reaģēt uz androgēniem.

- Sēklinieku izņemšana. Lai gan sēklinieku izņemšana ir ķirurģiska operācija, galvenais iegūtais efekts ir hormonu izmaiņas. Operācijas laikā ķirurgs izņem sēkliniekus, kur tiek ražoti 90% no androgēniem, to skaitā arī testosterons. Lai gan tā ir salīdzinoši vienkārša un lēta procedūra, tās efekts ir paliekošs un psiholoģiski grūti pieņēmams, un vairākums vīriešu nespēj ar to samierināties. Lielākajai daļai vīriešu pēc šīs operācijas zūd interese par dzimumdzīvi, viņi nespēj sasniegt erekciju.

- Luteinizējošā hormona atbrīvotājhormona agonists (LHRH agonists). Šie medikamenti samazina testosterona līmeni tikpat labi kā sēklinieku izņemšana un nereti to sauc par ""medikamentozo kastrāciju"". LHRH agonists (jeb analogs) tiek ievadīts injekcijas veidā vienreiz mēnesī vai vienu reizi ik pēc trim, četriem, sešiem vai 12 mēnešiem. Lai gan šī ārstēšana ir dārgāka un biežāk nekā pie sēklinieku izņemšanas jāapmeklē ārsts, tomēr vīrieši lielākoties izvēlas tieši šo metodi. Pēc pirmās LHRH analoga devas testosterona līmenis uz īsu brīdi strauji paaugstinās, tad samazinās. Šo efektu sauc par “uzliesmojumu”. Ja audzēja šūnas ir izplatījušās uz kauliem, tad šā “uzliesmojuma” laikā var just sāpes kaulos. Lai mazinātu “uzliesmojuma” efektu, dažas nedēļas pirms LHRH analogu terapijas lieto medikamentus, ko sauc par anti-androgēniem. 

- LHRH antagonisti. Šie medikamenti samazina testosterona līmeni ievērojami ātrāk un nerada “uzliesmojumu”. Tomēr dažiem vīriešiem tas izraisa alerģisku reakciju. Tāpēc šo medikamentu izvēlas tikai tiem, kam nevar lietot citu hormonterapijas veidu. Medikaments tiek ievadīts injekcijas veidā tikai ārsta kabinetā. Pirmajā mēnesī medikamentu ievada ik pēc divām nedēļām, pēc tam ik pēc četrām nedēļām. Jums jāuzkavējas ārsta kabinetā aptuveni 30 minūtes, lai ārsts var būt drošs, ka jums neattīstās alerģiska reakcija.

- Anti-androgēni. Šie medikamenti bloķē organisma spēju izmantot androgēnus. Pēc sēklinieku operācijas vai LHRH terapijas laikā nelielu daudzumu androgēnu producē virsnieru dziedzeris. Anti-androgēnus var lietot kopā ar LHRH analogiem vai pēc sēklinieku izņemšanas, tad to sauc par kombinēto androgēnu bloķēšanu, lai pilnībā bloķētu androgēnu produkciju un izmantošanu organismā. Visbiežāk tos lieto dažas nedēļas pirms LHRH analogu terapijas, lai mazinātu “uzliesmojuma” efektu.

- Jaunākās paaudzes endokrīnās terapijas līdzekļi. Šie medikamenti bloķē androgēnu sintēzi virsnierēs un priekšdziedzera šūnās vai arī nomāc androgēnu receptorus vēža šūnās. Tos lieto kopā ar LHRH analogiem vai pēc sēklinieku izņemšanas, lai pilnībā bloķētu androgēnu produkciju un izmantošanu organismā. Ir pierādīts, ka noteiktām prostatas vēža pacientu grupām šāda kombinētā terapija ir efektīvāka par tikai medikamentozu vai ķirurģisko kastrāciju."

"Hormonterapijas blakusparādības

Tā kā tiek izmainīts hormonu līmenis, tad visi līdzekļi un metodes – sēklinieku izņemšana, LHRH analogi un LHRH antagonisti – izraisa līdzīgas blakusparādības. Tās var būt:

- samazināta dzimumtieksme;

- impotence (problēmas sasniegt erekciju);

- karstuma viļņi (ar laiku mazinās vai pāriet pavisam);

- krūts dziedzeru sāpīgums un augšana;

- kaulaudu masas samazināšanās (osteoporoze), kas ilgstošas dzīvildzes gadījumos var rezultēties ar kaulu lūzumiem;

- samazināts sarkano asins šūnu skaits (anēmija);

- atmiņas pasliktināšanās;

- muskuļu masas samazināšanās;

- svara pieaugums;

- izteikts nespēks, nogurums;

- paaugstināts holesterīna līmenis asinīs un sirdslēkmju risks;

- depresija.                                                                                                                                         Jaunākās paaudzes endokrīnās terapijas līdzekļi, kas nomāc androgēnu sintēzi virsnierēs, var izraisīt asins spiediena paaugstināšanos un tūskas, bet androgēnu receptoru nomācēji - izsitumus, izteiktu nespēku, noslieci uz kritieniem vai kramjiem."

Lielāko daļu blakusparādību var novērst vai ārstēt. Piemēram, karstuma viļņi pazūd, ja tiek lietoti noteikti antidepresanti. Īss staru terapijas kurss, kas vērsts uz krūtīm, novērš to palielināšanos. Ir pieejami medikamenti, kas novērš un ārstē osteoporozi. Depresiju ārstē ar antidepresantiem vai psihoterapiju. Pietiekama fiziska slodze palīdz novērst vairākas blakusparādības (tostarp ātru nogurdināmību, svara pieaugumu) un mazina kaulu un muskuļu masas zudumu. Ja attīstās anēmija, tā parasti ir viegla un neizraisa nekādas sūdzības.

"Diskusija par hormonterapiju

Ir vēl daudz jautājumu par hormonterapiju, kas līdz galam nav atrisināti, piemēram, kad vislietderīgāk sākt un beigt hormonterapiju un ar kādiem preparātiem. Pētījumi vēl tikai notiek. Ja jums tiek piedāvāta hormonterapijas uzsākšana, lūdziet savam ārstam skaidrojumu par šīs hormonterapijas norisi un tās iespējamajām blakusparādībām."

"Ķīmijterapija

Ķīmijterapija nozīmē tādu medikamentu lietošanu, kas nogalina vēža šūnas. Visbiežāk šīs zāles injicē vēnā. Daži medikamenti ir arī tablešu formā. Kad medikaments nonāk asinsritē, tas izplatās pa visu organismu un nogalina vēža šūnas.

Prostatas vēža gadījumā ķīmijterapiju izvēlas tad, kad vēža šūnas ir izplatījušās pa organismu un hormonterapijas efekts nav pietiekošs.

Tāpat kā hormonterapija, arī ķīmijterapija neizārstē vēzi pilnībā. Ar tās palīdzību nevar iznīcināt visas vēža šūnas, tomēr tā var palēnināt audzēja augšanu un mazināt simptomus, tādējādi panākot labāku dzīves kvalitāti.

Ir daudz dažādu ķīmijterapijas medikamentu. Lielākam pretvēža efektam dažreiz vienlaikus tiek ieteikti divi un vairāki medikamenti. Tomēr priekšdziedzera vēža ārstēšanā pašlaik ASV un Eiropā kā labākā tiek uzskatīta viena medikamenta terapijas shēma."

"Ķīmijterapijas blakusparādības

Lai gan ķīmijterapijas medikamenti nogalina vēža šūnas, tie var bojāt arī normālās šūnas, un tas izraisa dažādas sūdzības. Blakusparādības atkarīgas no medikamenta veida, devas un ārstēšanās ilguma. No biežāk lietotā ķīmijterapijas medikamenta pie prostatas vēža ārstēšanas var novērot:

- ķīmijterapijas izraisītu roku un kāju nervu šķiedru bojājumu;

- matu izkrišanu, nagu izmaiņas;

- sliktu dūšu un vemšanu (reti);

- apetītes zudumu (reti).

Tā kā tiek bojātas arī veselās šūnas, jums var samazināties asins šūnu daudzums. Tas izraisa šādas problēmas:

- ir palielināts risks saslimt ar infekcijas slimībām (jo ir pazemināts balto asins ķermenīšu skaits);

iespējama asiņošana vai zilumu veidošanās pat pēc nelielām traumām un iegriezumiem (jo ir samazināts trombocītu skaits asinīs);

- ātra nogurdināmība (jo ir samazināts sarkano asins ķermenīšu skaits).

Pēc ārstēšanas vairākums blakusparādību pazūd. Ja jums parādās kāda no blakusparādībām, apspriedieties ar ārstējošo ārstu, kā to novērst. Ir vairākas iespējas, kā cīnīties ar blakusparādībām. Piemēram, ir medikamenti, kas mazina sliktu dūšu un vemšanu. Citi medikamenti var paaugstināt asins šūnu skaitu."

"Cīņa ar sāpēm un citiem simptomiem

Šajā materiālā pārsvarā raksturota audzēja šūnu iznīcināšana un novājināšana jeb veids, kā palēnināt to augšanu. Tomēr pats svarīgākais ārstēšanas mērķis ir uzlabot dzīves kvalitāti. Informējiet ārstējošo ārstu vai medmāsu par sāpēm vai jebkurām citām sūdzībām, kas jūs nomāc. Ir dažādas iespējas to novēršanai. Pareizas ārstēšanas apstākļos jūs jutīsities labāk, un tas ļaus jums koncentrēties uz svarīgākajām lietām jūsu dzīvē."

"Medikamenti sāpju mazināšanai

Pretsāpju medikamenti ir ļoti efektīvi. Ja medikamenti tiek lietoti vēža izraisītu sāpju mazināšanai, jums nav jāuztraucas par to kaitīgumu vai atkarības veidošanos. Sākot medikamentu lietošanu, var pastiprināties miegainība vai parādīties nieze, bet vēlāk šie traucējumi pāriet. Var rasties aizcietējumi, taču ir dažādas metodes to novēršanai. Blakusparādības bieži vien var novērst, mainot medikamenta devu vai pievienojot citu medikamentu."

"Bifosfonāti

Bifosfonāti ir medikamentu grupa, kas palīdz mazināt kaulu sāpes un samazināt lūzuma risku. Šie medikamenti palielina kaulaudu masu.

Bifosfonāti var izraisīt blakusparādības, piemēram, gripai līdzīgus simptomus vai sāpes kaulos. Ļoti retos gadījumos šie medikamenti var izraisīt pretēju efektu un bojāt kaulaudus."

"Steroīdi

Dažiem vīriešiem steroīdi var palīdzēt noņemt sāpes un vājumu, kā arī uzlabot apetīti. Lai samazinātu blaknes, tos arī ir pastāvīgi jālieto kopā ar ķīmijterapiju vai hormonpreparātiem, kas bloķē androgēnu sintēzi virsnierēs."

Staru terapija

Staru terapiju var izvēlēties kā galveno terapijas metodi, lai iznīcinātu vēzi, bet tā var mazināt arī vēža šūnu izraisītas sāpes kaulos.

Šim pašam mērķim tiek lietoti arī medikamenti, ko sauc par radiofarmācijas līdzekļiem. Tie ir medikamenti, kuru sastāvā ir radioaktīvs elements. Tos injicē vēnā. Tie nogulsnējas kaulu apvidū, kur atrodas vēža šūnas, un nonāvē tās. Apmēram astoņiem no desmit prostatas vēža pacientiem šie medikamenti palīdz mazināt sāpes. Galvenā šo medikamentu blakusparādība ir samazināts asins šūnu skaits. Savukārt tas paaugstina asiņošanas un infekcijas risku."

"Kura ārstēšanas metode ir vispiemērotākā man?

Ja jums ir prostatas vēzis, pirms ārstēšanas metodes izvēles jāapsver vairāki aspekti, proti, jūsu vecums, vispārējais veselības stāvoklis, ārstēšanas mērķis un jūsu attieksme pret blakusparādībām. Piemēram, daži vīrieši nemaz nevar iedomāties savu dzīvi ar urīna nesaturēšanu vai impotenci. Savukārt citi koncentrējas nevis uz iespējamajām blakusparādībām, bet gan vēlas pilnībā iznīcināt vēža šūnas.

Ja jums ir vairāk nekā 70 gadu un nopietnas vispārējas veselības problēmas, jūs varat uzskatīt prostatas vēzi par vēl vienu hronisku saslimšanu. Iespējams, tas neietekmēs jūsu dzīves ilgumu. Tomēr tas var izraisīt sūdzības, no kurām jūs gribat izvairīties. Šajā gadījumā ārstēšanas mērķis ir mazināt simptomus un izvairīties no zāļu blakusparādībām. Tāpēc jūs varat izvēlēties novērošanas taktiku vai hormonterapiju. Protams, vecums pats par sevi nevar būt noteicošais ārstēšanas taktikas izvēlē. Daudzi vīrieši arī pēc 70 gadu vecuma ir pietiekami labā fiziskā un garīgā formā, bet daļa jaunāku vīriešu ir ar nopietnām veselības problēmām.

Ja esat salīdzinoši jauns un jums nav citu nopietnu saslimšanu, jūs, iespējams, būsiet ar mieru paciest ārstēšanas blakusparādības, lai tikai būtu lielāka iespēja pilnībā izārstēties. Prostatas vēža agrīnās stadijās izvēloties ārējo apstarošanu, radikālo prostatektomiju vai radioaktīvos implantus, atveseļošanās iespēja ir līdzīga. Tomēr katra situācija ir unikāla, un to ietekmē daudzi faktori."

Izvairīšanās no riska faktoriem un protekcijas faktoru palielināšana var palīdzēt novērst vēzi.

Riska faktori ir smēķēšana, liekais svars un nepietiekama fiziskā aktivitāte. Dažu vēža veidu profilaksei var palīdzēt, piemēram, smēķēšanas atmešana un fiziskās aktivitātes. Aprunājieties ar savu ārstu vai citu veselības aprūpes speciālistu par to, kā jūs varētu samazināt vēža risku.

Prostatas vēža risku var samazināt šādi protekcijas faktori: Folāts

Folāts ir B vitamīna paveids, kas dabiski sastopams dažos pārtikas produktos, piemēram, zaļos dārzeņos, pupiņās un apelsīnu sulā. Folijskābe ir mākslīgi radīta folāta forma, kas atrodama vitamīnu preparātos un uztura bagātinātājos. Desmit gadu ilgs pētījums liecina, ka prostatas vēža risks bija mazāks vīriešiem, kuru uzturā bija pietiekami daudz folāta. Tomēr prostatas vēža risks palielinājās vīriešiem, kuri lietoja 1 miligramu (mg) folskābes uztura bagātinātāju.

Finasterīds un dutasterīds

Finasterīds un dutasterīds ir zāles, ko lieto, lai samazinātu vīriešu dzimumhormonu daudzumu organismā. Šīs zāles bloķē fermentu, kas pārveido testosteronu par dihidrotestosteronu (DHT). Augstāks DHT līmenis nekā parasti var veicināt prostatas vēža attīstību. Ir pierādīts, ka finasterīda vai dutasterīda lietošana samazina prostatas vēža risku, bet nav zināms, vai šīs zāles samazina nāves risku no prostatas vēža."

Prostatas vēža profilakses pētījumā (PCPT) tika pētīts, vai zāles finasterīds var novērst prostatas vēzi veseliem vīriešiem vecumā no 55 gadiem. Šis profilaktiskais pētījums parādīja, ka vīriešu grupā, kuri lietoja finasterīdu, bija mazāk prostatas vēža gadījumu nekā vīriešu grupā, kuri to nelietoja. Nāves gadījumu skaits no prostatas vēža abās grupās bija vienāds. Vīrieši, kuri lietoja finasterīdu, ziņoja par vairāk blakusparādībām salīdzinājumā ar vīriešu grupu, kuri to nelietoja, tostarp par erektilās disfunkcijas traucējumiem, dzimumtieksmes zudumu un krūšu palielināšanos. PCPT pētījumā vīriešiem, kuri lietoja finasterīdu un kuriem bija prostatas vēzis, biežāk novēroja agresīvākus audzējus, taču PCPT turpmākajā analīzē tas neapstiprinājās.

Pētījumā REDUCE (Reduction by Dutasteride of Prostate Cancer Events Trial) tika pētīts, vai dutasterīds var novērst prostatas vēzi vīriešiem vecumā no 50 līdz 75 gadiem ar paaugstinātu saslimšanas risku. Šis profilaktiskais pētījums parādīja, ka vīriešu grupā, kuri lietoja dutasterīdu, bija mazāk prostatas vēža gadījumu salīdzinājumā ar to vīriešu grupu, kuri to nelietoja. Mazāk agresīvu prostatas vēžu skaits bija mazāks, bet agresīvāku prostatas vēžu skaits nebija mazāks. Vīrieši, kuri lietoja dutasterīdu, ziņoja par vairāk blakusparādībām nekā vīrieši, kuri dutasterīdu nelietoja, tostarp par erektilās disfunkcijas traucējumiem, dzimumtieksmes zudumu, mazāku spermas daudzumu un ginekomastiju (palielinātas krūtis).

"Stacionārs «Latvijas Onkoloģijas centrs"

Hipokrāta iela 4, Rīga, LV 1079

Vienotais informācijas

un pacientu pieraksta tālrunis:

• (+371) 67000610

• e-pieraksts: www.aslimnica.lv

• darba laiks: darba dienās 8.00–18.00

• uzņemšanas nodaļa (+371) 67042194

"Paula Stradiņa Klīniskā Universitātes slimnīca"

Pilsoņu iela 13, Rīga, LV 1002

Vienotais informācijas

un pacientu pieraksta tālrunis:

• (+371) 67069280

• e-pieraksts:www.stradini.lv

• neatliekamās medicīnas centrs (+371) 67069600

Neatliekamās medicīnas centrs RAKUS /Gaiļezers (+371) 67041000,67041001

"Daugavpils reģionālā slimnīca

Vasarnīcu iela 20, Daugavpils, LV-5417

Vienotais informācijas

un pacientu pieraksta tālrunis:

• (+371) 65422419

• e-pieraksts: www.slimnica.daugavpils.lv

• uzņemšanas nodaļa (+371) 65405252

"Liepājas reģionālā slimnīca"

Slimnīcas iela 25, Liepāja, LV 3414

Vienotais informācijas

un pacientu pieraksta tālrunis:

• (+371) 63403231; 63403264

• e-pieraksts: www.liepajasslimnica.lv

• uzņemšanas nodaļa (+371) 63403250, 63403255