Urīnpūšļa audzējs

Radikālu procedūru gadījumos sievietei var būt nepieciešami tādi pasākumi kā rehabilitācijas programmas psihosociālu un psihoseksuālu problēmu risināšanai pēc operācijas, kā arī rekonstruktīvas procedūras. [1]

Emocijas un sajūtas

Daudzas sievietes uzskata, ka vēža ārstēšana viņas ir emocionāli ietekmējusi. Pēc ārstēšanas sieviete var just:

• Trauksmi

• Nomāktību

• Emocionālu ievainojamību

Tas nav pārsteidzoši. Dzemde ir ļoti intīma ķermeņa zona. Pat poza, kas nepieciešama dzemdes kakla skrīninga vai ārstēšanas veikšanai, var satraukt sievieti. Kolposkopiju veicošais ārsts apzinās, ka sievietes var justies tā, tāpēc centīsies, lai Jūs justos pēc iespējas ērtāk un mierīgāk. Parasti šīs sajūtas pārvarēsiet ar laiku. Bet, ja jūtat, ka jums ir vajadzīga palīdzība, varat konsultēties ar savu ģimenes ārstu vai meklēt psihologa palīdzību.

Atgriešanās dzīvē

Atveseļošanās un atgūšanās preiods pēc dzemdes kakla vēža ārstēšanas katrai sievietei ir individuāls. Tomēr, kamēr nav beigusies asiņošana vai izdalījumi, Jums vajadzētu izvairīties no: 

• Tamponu lietošanas

• Dzimumakta

• Peldēšanās

Turpmāki pasākumi

Pēc ārstēšanas sievieti aicina uz atkārtotu skrīninga pārbaudi aptuveni pēc 6 mēnešiem, lai noteiktu, vai nav radušās jaunas dzemdes kakla vēža šūnas. Ir ļoti svarīgi doties uz šo apmeklējumu. Pastāv iespēja, ka sievietei nebūs nekādu turpmāku problēmu. Ārstēšana ir veiksmīga vairāk nekā 4 no 5 sievietēm. Ja patoloģiskās šūnas atgriezīsies, būs nepieciešama turpmāka ārstēšana. [2]

[1] Slimību profilakses un kontroles centrs: https://www.spkc.gov.lv/lv/registretas-2013gada/5114b4cef19921.pdf

[2] https://www.cancerresearchuk.org/about-cancer/cervical-cancer/treatment-for-abnormal-cervical-cells/after-treatment#:~:text=Most%20women%20feel%20fine%20after,do%20anything%20else%20that%20day.

1. Simptomi

Urīnpūšļa vēzim nav rutinētas skrīninga programmas, jo to bieži var konstatēt agrīni. Vairumā gadījumu asins piejaukums urīnā (tā saucamā hematūrija) ir pirmā urīnpūšļa vēža pazīme. Asins var būt pietiekami daudz (makrohematūrija), lai mainītu urīna krāsu uz oranžu, rozā vai retāk - tumši sarkanu. Dažkārt urīna krāsa nemainās, bet minimāls asins piejaukums (mikrohematūrija) tiek konstatēts urīnanalīzē, kas tiek veikta citu simptomu dēļ vai kā daļa no vispārējās medicīniskās apskates. Vienu dienu var būt asinis, bet nākamajā dienā to var nebūt, un vairākas nedēļas vai pat mēnešus urīns var būt dzidrs. Taču, ja cilvēkam ir urīnpūšļa vēzis, kādā brīdī asinis atkal parādās. Agrīnajās stadijās sāpes vai citi simptomi ir nenozīmīgi vai to nav vispār.

Asinis urīnā ne vienmēr nozīmē, ka Jums ir urīnpūšļa vēzis. Biežāk to izraisa citas lietas, piemēram, infekcija, labdabīgi (nevis ļaundabīgi) audzēji, akmeņi nierēs vai urīnpūslī vai citas labdabīgas nieru slimības. Tomēr ir svarīgi veikt pārbaudi pie urologa, lai cēloni varētu atrast.

Urīnpūšļa vēzis dažkārt var izraisīt izmaiņas urinēšanā, piemēram:

• Biežāka urinēšana nekā parasti,

• sāpes vai dedzināšana urinācijas laikā,

• sajūta, ka Jums tūlīt jāiet urinēt, pat ja urīnpūslis nav pilns,

• grūtības urinēt vai vāja urīna plūsma,

• naktī vairākas reizes jāceļas, lai urinētu.

Šos simptomus biežāk izraisa urīnceļu infekcija (UCI), urīnpūšļa akmeņi, hiperaktīvs urīnpūslis vai palielināta prostata (vīriešiem). Tomēr ir svarīgi griezties pie ārsta, lai varētu atrast un vajadzības gadījumā ārstēt cēloni.

Urīnpūšļa vēzis, kas ir izplatījies lokāli vai uz citām ķermeņa daļām, dažkārt var izraisīt citus simptomus, piemēram:

• Nespēja urinēt,

• sāpes muguras lejasdaļā vienā pusē,

• apetītes zudums un svara zudums,

• noguruma vai vājuma sajūta,

• kāju pietūkums,

• sāpes kaulos.

Atkal jāatgādina, ka daudzus no šiem simptomiem, visticamāk, izraisa kāds cits cēlonis, nevis urīnpūšļa vēzis, tomēr ir svarīgi tos pārbaudīt.

2. Izmeklēšanas metodes

Urīna citoloģija

Šajā testā ar mikroskopu pārbauda urīna paraugu, lai noskaidrotu, vai tajā nav vēža vai pirmsvēža šūnas. Citoloģiju veic arī visiem urīnpūšļa izskalojumiem, kas ņemti cistoskopijas laikā (skatīt turpmāk). Citoloģija var palīdzēt atrast dažus vēža veidus, taču tā nav pietiekoši precīza. Ja šajā testā vēzis netiek atrasts, tas ne vienmēr nozīmē, ka vēzis nav konstatēts.

Urīna uzsējums

Ja Jums ir urīna simptomi, šo testu veic, lai noskaidrotu, vai cēlonis nav infekcija (nevis vēzis). Urīnceļu infekcijas un urīnpūšļa vēzis var izraisīt vienādus simptomus. Lai veiktu urīna uzsējumu, urīna paraugs laboratorijā tiek ievietots termostatā, lai ļautu augt visām tajā esošajām baktērijām. Baktēriju augšanai var būt nepieciešams laiks, tāpēc šī testa rezultātu iegūšanai var būt nepieciešamas dažas dienas.

Cistoskopija

Ja ir aizdomas par urīnpūšļa vēzi, vairums ārstu iesaka veikt cistoskopiju. Urologs urīnpūšļa apskatei no iekšpuses izmanto cistoskopu, kas ir gara, tieva, lokana caurule ar gaismu un objektīvu vai nelielu videokameru galā.

Transuretrāla urīnpūšļa rezekcija – TURU

Ja cistoskopijas laikā tiek pamanīts aizdomīgs veidojums ir jāveic biopsija. Biopsijas laikā tiek izņemti mazi gabaliņi (ko sauc par paraugiem) no patoloģiskiem audiem un pārbaudīti laboratorijā zem mikroskopa vai tajos nav vēža šūnu. Procedūra, ko izmanto, lai veiktu patoloģiski izmainītas urīnpūšļa vietas biopsiju, ir transuretrālā urīnpūšļa  rezekcija. Šīs operācijas laikā urologs izņem audzēju/aizdomīgus audus un daļu urīnpūšļa muskuļa ap tiem. Pēc tam noņemtie paraugi tiek nosūtīti uz laboratoriju, lai noteiktu, vai tajos nav vēža. Ja vēzis tiek atrasts, testos var arī noteikt, vai tas ir izplatījies urīnpūšļa sienas muskuļu slānī.

Urīnpūšļa vēzis dažkārt var sākties vairāk nekā vienā urīnpūšļa vietā (vai citās urīnceļu daļās). Tādēļ ārsts var ņemt paraugus no vairākām dažādām urīnpūšļa daļām, sevišķi, ja ir nopietnas aizdomas par vēzi, bet audzējs nav redzams. Var ņemt arī sālsūdens izskalojumus no urīnpūšļa iekšpuses un pārbaudīt, vai tajos nav vēža šūnu.

Biopsijas rezultāti

Biopsijas paraugus nosūta uz laboratoriju, kur tos pārbauda un testē patologs - ārsts, kurš specializējas slimību diagnosticēšanā, izvērtējot audu biopsijas. Ja tiek konstatēts urīnpūšļa vēzis, 2 svarīgas pazīmes ir tā invazivitāte un diferenciācijas pakāpe.

Invazivitāte: Biopsija var parādīt, cik dziļi vēzis ir ieaudzis urīnpūšļa sieniņā. Tas ir ļoti svarīgi, pieņemot lēmumu par ārstēšanu.

Ja vēzis atrodas tikai gļotādā, neieaugot dziļākajos audos, to sauc par neinvazīvu urīnpūšļa vēzi.

Ja vēzis ieaug dziļākos urīnpūšļa slāņos (zemgļotādas saistaudi vai muskuļslānis), to sauc par invazīvu.

Invazīvais vēzis biežāk izplatās un ir grūtāk ārstējams.

Lielāka urīnpūšļa ļaundabīgo audzēju daļa ir virspusēji jeb muskuļus neinvadējoši urīnpūšļa vēži. Šis termins ietver gan neinvazīvos audzējus, gan arī visus invazīvos audzējus, kas nav ieauguši urīnpūšļa muskuļu slānī.

Diferenciācijas pakāpe: urīnpūšļa vēzim tiek piešķirta to raksturojoša pakāpe, pamatojoties uz to, kā vēža šūnas izskatās mikroskopā.

Zemas malignitātes pakāpes vēzis vairāk līdzinās normāliem urīnpūšļa audiem. Tos sauc arī par labi diferencētiem audzējiem. Cilvēkiem ar šo vēža formu parasti ir laba prognoze.

Augstas malignitātes pakāpes vēzis izskatās mazāk līdzīgs normāliem audiem. Šos vēžus var saukt arī par vāji diferencētiem vai nediferencētiem. Augstas maliagnitātes pakāpes vēzis biežāk ieaug urīnpūšļa sieniņā un izplatās ārpus urīnpūšļa. Šos audzējus ārstēt parasti ir grūtāk.

Attēldiagnostika

Slimības stadijas noteikšanai urologs pacientu var nosūtīt uz vairākiem precizējošiem izmeklējumiem - datortomogrāfiju (DT), Magnētiskās rezonanses (MR) izmeklēšanu ar i/v kontrastvielu vai augšējo urīnceļu DT izmeklējumu ar retrogrādu kontrastvielas ievadi; ekskretoro vai/un retrogrādo urogrāfiju; kaulu scintigrāfiju, ja pacientam ir simptomi vai sūdzības, kas liecina par metastāzēm kaulos.

1. Ķirurģiska ārstēšana

Transuretrāla urīnpūšļa rezekcija – TURU

Šī operācija tiek veikta, izmantojot instrumentu, kas tiek ievadīts caur urīnizvadkanālu, tāpēc griezieni vēderā netiek darīti. Operācija notiek vai nu vispārējā anestēzijā (tiek lietoti medikamenti, lai Jūs varētu aizmigt), vai reģionālajā anestēzijā (tiek padarīta nejutīga ķermeņa apakšējā daļa). Caur urīnizvadkanālu jūsu urīnpūslī tiek ievadīts plāns, ciets cistoskops, ko sauc par rezektoskopu. Rezektoskopa galā ir stieples cilpa, ko izmanto, lai noņemtu patoloģiskus audus vai audzējus. Noņemtie audi tiek nosūtīti uz laboratoriju testēšanai. Šīs operācijas laikā urologs izņem audzēju un daļu urīnpūšļa muskuļa zem tā. Procedūra ir pārsvarā diagnostiska, bet daudziem virspusēja urīnpūšļa vēža pacientiem ir vienlaikus arī izārstējoša, jo bieži vien izdodas audzēju noņemt pilnīgi. Pat ja TURU pilnībā likvidē audzēju, urīnpūšļa vēzis bieži atgriežas jeb recidivē citās urīnpūšļa daļās. To var ārstēt, veicot vēl vienu vai atkārtotas TURU. Bet, ja šo operāciju ir jāatkārto vairākas reizes, urīnpūslis var kļūt rētains un nespēj noturēt daudz urīna. Tas var izraisīt blakusparādības, piemēram, biežu urinēšanu vai pat urīna nesaturēšanu.

Tūlīt pēc TURU operācijas pacienti parasti saņem intravezikālās ķīmijterapijas 1 devu. TURU un intravezikālā terapija ir muskuļus neinvadējoša urīnpūšļa vēža pamatārstēšanas metode. Ja ir nepieciešama turpmāka intravezikāla medikamentu ievadīšana (imūnterapija vai ķīmijterapija), to parasti sāk dažas nedēļas vēlāk. Ārstēšanas grafiki atšķiras atkarībā no urīnpūšļa vēža recidīva riska, no tā, kāda ārstēšana tiek izmantota, cik labi vēzis reaģē uz ārstēšanu, un citiem faktoriem. Dažu zema riska vēžu gadījumā turpmāka ārstēšana var nebūt nepieciešama. Augstāka riska vēža gadījumā intravesikālo terapiju var veikt katru nedēļu (vai retāk) līdz pat 3 gadiem. Jūsu ārsts apspriedīsies ar Jums par labāko plānu, pamatojoties uz sīkāku informāciju par Jūsu urīnpūšļa vēzi un to, kā tas reaģē uz ārstēšanu.

Daļēja cistektomija

Ja vēzis ir izplatījies urīnpūšļa sienas muskuļu slānī, bet nav ļoti liels un atrodas tikai vienā vietā, dažkārt to var izoperēt kopā ar daļu urīnpūšļa sienas, neizņemot visu urīnpūsli. Tad defektu urīnpūšļa sieniņā savelk ar šuvēm. Tiek izņemti arī tuvumā esošie limfmezgli un pārbaudīti, vai vēzis tajos nav izplatījies. Šo operāciju var veikt tikai nelielai daļai pacientu ar muskuļus invadējošu urīnpūšļa audzēju. Šīs operācijas galvenā priekšrocība ir tā, ka cilvēks saglabā urīnpūsli un viņam nav nepieciešama rekonstruktīvā operācija (sk. tālāk). Taču atlikušais urīnpūslis var nespēt noturēt tik daudz urīna, kas nozīmē, ka pacientam būs biežāk jāurinē. Šāda veida operācijas gadījumā galvenās bažas rada tas, ka urīnpūšļa vēzis var atkārtoties citā urīnpūšļa sienas daļā.

Radikāla cistektomija

Ja vēzis ir lielāks vai atrodas vairāk nekā vienā urīnpūšļa daļā, būs nepieciešama radikāla cistektomija. Šīs operācijas laikā tiek izņemts viss urīnpūslis un tuvumā esošie limfmezgli, kā arī dažreiz tuvumā esoši iegurņa orgāni - prostata un sēklas pūslīši vīriešiem un dzemde ar piedēkļiem sievietēm.

Lielākoties cistektomiju veic caur griezumu vēderā. Pēc operācijas Jums būs jāpaliek slimnīcā aptuveni nedēļu. Parasti pēc dažām nedēļām Jūs varat atgriezties pie ierastajām aktivitātēm.

Dažos gadījumos ķirurgs var operēt caur daudziem mazākiem griezumiem, izmantojot īpašus garus, tievus instrumentus, no kuriem vienam galā ir maza videokamera, lai redzētu jūsu ķermeņa iekšpusi. To sauc par laparoskopisko operāciju.

Urīna atteces izveide – pēc radikālas cistektomijas ķirurgs uzreiz pacientam veido urīna atteces mehānismu. Jūsu ķirurgs var izveidot rezervuāru (konduītu) no tievās zarnas segmenta, kuram pievieno abus urīnvadus. Rezervuāru izvada uz vēdera priekšējās sienas, kur piestiprina speciālu maisu (stomas maisu).

Ir arī cita metode, kad ķirurgs no tievās zarnas izveido segmenta rezervuāru urīnam, kas atrodas pacienta ķermeņa iekšpusē un ir pievienots urīnizvadkanālam. Pacients normāli urinē, bet dažreiz ir jālieto urīnpūšļa katetrs, lai nodrošinātu pilnīgu urīna atteci no urīna rezervuāra.

Izvēloties urīna atteces veidu, ir jāņem vērā pacienta vispārējais veselības stāvoklis, prognozējamais dzīves ilgums, blakus saslimšanas un pacienta vēlmes. Jautājiet un diskutējiet ar savu ārstu par sev piemērotāko veidu.

2. Staru terapija

Visbiežāk urīnpūšļa vēža ārstēšanai izmantotais apstarošanas veids ir ārējā staru staru terapija. Koncentrēts jonizējošais starojums no lineārā paātrinātāja šeit tiek pievadīts audzējam vai metastāzēm un iznīcina ļaundabīgas šūnas.

Pirms ārstēšanas uzsākšanas staru terapijas komanda veiks rūpīgus mērījumus, lai noteiktu precīzu apstarojuma laukumu, staru kūlīša virziena leņķus un pareizo starojuma devu. Šajā plānošanas sesijā, ko sauc par simulāciju, parasti tiek veikti attēldiagnostiskie izmeklējumi, piemēram, datortomogrāfija. Tas palīdz staru terapeitam iezīmēt, kur jūsu ķermenī atrodas audzējs. Pirms simulācijas un pirms katras apstarošanas reizes Jums lūgs iztukšot taisno zarnu un vai nu iztukšot, vai nu uzpildīt urīnpūsli atkarībā no klīniskas situācijas. Ārstēšana ir līdzīga rentgena attēla iegūšanai, taču starojums ir spēcīgāks. Starojums nesāp. Katra ārstēšana ilgst tikai dažas minūtes, bet sagatavošanas laiks - precīza jūsu novietošana zem lineārā paātrinātāja - parasti aizņem vairāk laika. Visbiežāk staru terapija tiek veikta 5 dienas nedēļā daudzu nedēļu garumā.

Staru terapiju bieži vien lieto kopā ar ķīmijterapiju, lai uzlabotu jonizējošā starojuma iedarbību. To sauc par staru-ķīmijterapiju.

Staru terapiju var izmantot:

• Vienlaicīgas staru-ķīmijterapijas ietvaros pacientiem ar II-III stadijas urīnpūšļa vēzi kombinācijā ar TURU operācijām, kad netiek izņemts viss urīnpūslis.

• Kā vienīgo ārstēšanas metodi pacientiem ar urīnpūšļa vēzi bez metastāzēm, kuriem nevar veikt operāciju vai vienlaicīgu staru-ķīmijterapiju.

• Lai mazinātu progresējoša/metastātiska urīnpūšļa vēža izraisītos simptomus.

Iespējamās staru terapijas blakusparādības.

Staru terapijas blakusparādības ir atkarīgas no saņemtās devas un apstarojamās zonas laukuma. Tās mēdz būt smagākas, ja vienlaikus ar apstarošanu tiek lietota ķīmijterapija.

Tās var būt sekojošas:

• Ādas apdegums staru laukā, sākot no apsārtuma līdz pūslīšu veidošanās un izčūlojumiem,

• slikta dūša un vemšana,

• urīnpūšļa simptomi, piemēram, dedzināšana vai sāpes urinācijas laikā, bieža nepieciešamība urinēt,

• caureja,

• asinis pie vēdera izejas un/vai urīnā,

• zems asins šūnu līmenis, kas var izraisīt nogurumu, vieglu zilumu veidošanos vai asiņošanu vai lielāku infekcijas risku.

Šie simptomi parasti pēc ārstēšanas dažu nedēlu laikā izzūd, taču dažiem cilvēkiem problēmas var saglabāies arī ilgāku laiku. Piemēram:

Dažiem cilvēkiem staru terapija vēlāk var izraisīt urīna nesaturēšanu.

Apstarošana var bojāt urīnpūšļa gļotādu. To sauc par staru cistītu, un tas var izraisīt ilgtermiņa problēmas, piemēram, asinis urīnā vai sāpīgu urinēšanu.

Var tikt bojāti tuvumā esošie nervi un asinsvadi, kā rezultātā vīriešiem var rasties erekcijas problēmas.

3. Medikamentoza ārstēšana

Intravezikāla terapija

Intravezikālo terapiju izmanto tikai agrīnu urīnpūšļa vēža stadiju gadījumā, kad audzējs atrodas tikai urīnpūšļa iekšējā apvalkā (vai ļoti tuvu tam). Zāles, ko ievada tieši urīnpūslī, ietekmē šūnas, kas izklāj urīnpūšļa iekšpusi, un maz vai nemaz neietekmē šūnas citur organismā. Tas nozīmē, ka jebkuras vēža šūnas ārpus urīnpūšļa gļotādas, tostarp tās, kas ieaugušas dziļi urīnpūšļa sieniņā, ar intravezikālo terapiju netiek ārstētas. Zāles, ko ievada urīnpūslī, nevar sasniegt arī vēža šūnas citās ķermeņa daļās.

Ir 2 galvenie intravezikālās terapijas veidi:

• Imūnterapija,

• Ķīmijterapija.

Intravezikālā imūnterapija

Imūnterapija liek organisma imūnsistēmai pašai uzbrukt vēža šūnām.

Bacillus Calmette-Guerin (BCG)

BCG ir visizplatītākā intravezikālā imūnterapija agrīnas stadijas urīnpūšļa vēža ārstēšanai. BCG ir baktērija, kas ir radniecīga baktērijai, kura izraisa tuberkulozi, bet tā parasti neizraisa nopietnas slimības. Kad BCG šķidruma veidā caur katetru ievada urīnpūslī, tā palīdz ""ieslēgt"" tur esošās imūnsistēmas šūnas, kas tad uzbrūk urīnpūšļa vēža šūnām.

BCG blakusparādības: ārstēšana ar BCG var izraisīt dažādus simptomus. Bieži ir sastopami gripai līdzīgi simptomi, piemēram, drudzis, sāpes, drebuļi un nogurums, kas var ilgt 2 līdz 3 dienas pēc ārstēšanas. Tā parasti izraisa arī dedzinošu sajūtu urīnpūslī, nepieciešamību bieži urinēt un pat asinis urīnā. Lai gan inficēšana ar BCG parasti nepadara cilvēkus ļoti slimus, nopietnas BCG infekcijas ir biežāk sastopamas cilvēkiem ar novājinātu imūnsistēmu, tāpēc šiem cilvēkiem šo ārstēšanu parasti neiesaka.

Intravezikālā ķīmijterapija

Šīs ārstēšanas laikā ķīmijterapijas medikaments caur katetru tiek ievadīts tieši urīnpūslī. Šīs zāles iznīcina aktīvi augošās vēža šūnas. Daudzus no šiem pašiem medikamentiem var ievadīt arī sistēmiski (vēnā), lai ārstētu vēlīnas urīnpūšļa vēža stadijas. Intravezikālo ķīmijterapiju visbiežāk izmanto tad, ja intravezikālā imūnterapija nedarbojas vai to nevar pielietot.

Intravezikālās ķīmijterapijas blakusparādības: Galvenās intravezikālās ķīmijterapijas blakusparādības ir kairinājums un dedzinoša sajūta urīnpūslī, kā arī asinis urīnā.

Galvenā priekšrocība, ievadot ķīmijterapiju tieši urīnpūslī, nevis injicējot to asinsritē, ir tā, ka zāles parasti nesasniedz un neietekmē citas ķermeņa daļas. Tas palīdz izvairīties no daudzām blakusparādībām, kas saistītas ar ķīmijterapiju.

Sistēmiskā ķīmijterapija

Ja ķīmijterapijas zāles tiek ievadītas tablešu veidā vai injicētas vēnā (i/v) vai muskuļos (i/m), zāles nonāk asinsritē un izplatās pa visu ķermeni. Sistēmiskā ķīmijterapija var ietekmēt vēža šūnas jebkurā ķermeņa vietā.

Sistēmisku ķīmijterapiju pielieto:

• Pirms operācijas ar nolūku audzēju samazināt, lai to būtu vieglāk izņemt, un lai samazinātu iespēju, ka vēzis atgriezīsies. Ķīmijterapiju pirms operācijas sauc par neoadjuvantu terapiju,

• pēc operācijas (vai dažreiz pēc staru terapijas). To sauc par adjuvantu terapiju. Adjuvantās terapijas mērķis ir iznīcināt vēža šūnas, kas var būt palikušas pēc loklālas ārstēšanas. Adjuvanta terapija var samazināt iespēju, ka vēzis vēlāk atgriezīsies,

• pacientiem, kuriem tiek veikta staru terapija, lai palīdzētu stariem labāk iedarboties,

• kā galvenais ārstēšanas veids progresējošā vai metastātiska urīnpūšļa vēža gadījumā.

Ķīmijterapijas blakusparādības

Ķīmijterapijas zāles pamatā uzbrūk šūnām, kas ātri dalās, tāpēc tās ir efektīvas pret vēža šūnām. Taču ir vairāki orgāni, kur arī dabiski šūnas ļoti aktīvi dalās, piemēram, kaulu smadzenes, kur veidojas jaunas asins šūnas, mutes dobuma un zarnu gļotāda, kā arī matu folikuļu šūnas. Arī šīs šūnas var tikt saindētas ar ķīmijterapiju, kas var izraisīt blakusparādības.

Ķīmijterapijas blakusparādības ir atkarīgas no izmantotā medikamenta veida un devas, kā arī no tā, cik ilgi tas tika lietots. Ja ķīmijterapiju un apstarošanu lieto vienlaicīgi, blakusparādības mēdz būt spēcīgākas. Biežāk sastopamās ķīmijterapijas blakusparādības ir šādas:

• slikta dūša un vemšana,

• apetītes zudums,

• matu izkrišana,

• mutes dobuma čūlas,

• caureja,

• aizcietējums,

• paaugstināts infekciju risks (balto asinsķermenīšu deficīta dēļ),

• tendence uz asiņošanu vai zilumiem pat pēc nelieliem iegriezumiem vai traumām (trombocītu trūkuma dēļ),

• nogurums (sarkano asinsķermenīšu trūkuma dēļ).

Šīs blakusparādības parasti izzūd laika gaitā pēc ārstēšanas beigām. Bieži vien ir veidi, kā mazināt šīs blakusparādības, un dažas no tām var pat novērst. Piemēram, var lietot medikamentus, lai novērstu vai mazinātu sliktu dūšu un vemšanu. Jautājiet savai veselības aprūpes komandai par blakusparādībām, ko var izraisīt ķīmijterapijas zāles, un par to, ko var darīt, lai tās novērstu un/vai ārstētu.

Dažas ķīmijterapijas zāles var izraisīt citas, retāk sastopamas blakusparādības. Piemēram, nervu bojājumi. Tas dažkārt var izraisīt tādus simptomus (galvenokārt rokās un kājās) kā sāpes, dedzināšana vai tirpšana, jutība pret aukstumu vai karstumu vai vājums. To sauc par perifēro neiropātiju.

Imūnsistēmas kontrolpunktu inhibitori

Svarīga imūnsistēmas daļa ir tās spēja atturēt sevi no uzbrukuma normālām organisma šūnām. Lai to paveiktu, tā izmanto ""kontrolpunktu"" olbaltumvielas uz imūnšūnām, kuras ir jāieslēdz (vai jāizslēdz), lai uzsāktu imūno atbildes reakciju.

Vēža šūnas dažkārt izmanto šos kontrolpunktus, lai izvairītos no imūnsistēmas uzbrukuma. Taču jaunāki medikamenti (PD-1 un PD-L1 inhibitori), kas ir vērsti pret šiem kontrolpunktiem, ko sauc par kontrolpunktu inhibitoriem, var palīdzēt atjaunot imūnsistēmas reakciju pret vēža šūnām.

Šīs zāles var lietot dažādās urīnpūšļa vēža ārstēšanas situācijās. Piemēram:

• Kontrolpunktu inhibitorus var lietot cilvēkiem ar progresējušu urīnpūšļa vēzi, kas atkal sāk augt pēc saņemtas ķīmijterapijas,

• sistēmisku imūnterapiju var lietot pacientiem, kuri kādu iemeslu dēļ nevar saņemt cisplatīnu saturošo ķīmijterapiju.

• atsevišķus kontrolpunktu inhibitorus var lietot kā papildu (uzturošo) ārstēšanu cilvēkiem ar progresējošu vai metastātisku urīnpūšļa vēzi, kas nav pasliktinājies sākotnējās ķīmijterapijas laikā. Dažus var lietot, lai ārstētu virspusējos urīnpūšļa ļaundabīgos audzējus pacientiem, kam nav iespējams veikt cistektomiju pēc neveiksmīgas intravezikālas BCG terapijas,

• vēl dažus var izmantot pacientiem pēc operācijas. To sauc par adjuvantu terapiju. Adjuvantās terapijas mērķis ir iznīcināt vēža šūnas, kas var būt palikušas pēc loklālas ārstēšanas. Adjuvanta terapija var samazināt iespēju, ka vēzis vēlāk atgriezīsies. Šādā gadījumā sistēmisku imūnterapiju lieto vienu gadu. 

Kontrolpunktu inhibitori tiek ievadīti intravenozas (i/v) infūzijas veidā, parasti ik pēc 2 līdz 6 nedēļām atkarībā no medikamenta.

Imūnsistēmas kontrolpunktu inhibitoru Iespējamās blakusparādības

Šo zāļu blakusparādības var būt:

• Nogurums,

• slikta dūša,

• apetīta zudums,

• drudzis,

• urīnceļu infekcijas (URI),

• izsitumi,

• caureja,

• aizcietējums.

Retāk var rasties nopietnākas blakusparādības:

• Infūzijas reakcijas - dažiem cilvēkiem, lietojot kādu no šīm zālēm, var rasties infūzijas reakcija. Tā ir līdzīga alerģiskai reakcijai un var ietvert drudzi, drebuļus, sejas apsārtumu, izsitumus, ādas niezi, reiboni, iesnas un elpošanas traucējumus. Ir svarīgi nekavējoties paziņot ārstam vai medicīnas māsai, ja Jums rodas kāds no šiem simptomiem, saņemot kādu no šīm zālēm.

• Autoimūnās reakcijas - šīs zāles darbojas, būtībā atceļot vienu no organisma imūnsistēmas aizsargmehānismiem. Dažreiz imūnsistēma sāk uzbrukt citām ķermeņa daļām, kas var izraisīt nopietnas vai pat dzīvībai bīstamas problēmas plaušās, zarnās, aknās, hormonus veidojošajos dziedzeros vai citos orgānos.

1. Dzīvesveids, fiziskās aktivitātes

Nav droša veida, kā novērst urīnpūšļa vēzi. Dažus riska faktorus, piemēram, vecumu, dzimumu, rasi un ģimenes vēsturi, nav iespējams ietekmēt. Tomēr ir lietas, ko varat darīt, lai samazinātu risku.

Nesmēķējiet!

Tiek uzskatīts, ka smēķēšana izraisa aptuveni pusi no visiem urīnpūšļa vēža gadījumiem. (Tas attiecas uz visu veidu smēķēšanu - cigaretēm, cigāriem vai pīpēm).

Dzeriet daudz šķidrumu!

Ir pierādījumi, ka lietojot daudz šķidrumu, galvenokārt ūdens, var samazināt urīnpūšļa vēža risku.

Ēdiet daudz augļu un dārzeņu!

Daži pētījumi liecina, ka uzturs, kurā ir daudz augļu un dārzeņu, var palīdzēt aizsargāt no urīnpūšļa vēža, kaut citos pētījumos tas nav apstiprinājies. Tomēr ir pierādīts, ka veselīga uztura lietošana sniedz daudz priekšrocību, tostarp samazina dažu citu vēža veidu risku.

2. Papildus rekomendācijas

Ir lietderīgi ierobežot saskari ar noteiktām ķīmiskām vielām darbavietā.

Strādājošajiem nozarēs, kurās izmanto noteiktas organiskās ķīmiskās vielas, ir lielāks urīnpūšļa vēža risks. Darba vietas, kurās parasti izmanto šīs ķīmiskās vielas, ir gumijas, ādas, poligrāfijas materiālu, tekstilizstrādājumu un krāsu ražošanas nozares. Ja strādājat vietā, kur varat būt pakļauts šādu ķīmisko vielu iedarbībai, pārliecinieties, ka ievērojat labu darba drošības praksi. Dažas ķīmiskās vielas, kas atrodamas dažās matu krāsās, arī var palielināt risku, tāpēc frizieriem un frizieriem, kuri regulāri saskaras ar šiem produktiem, ir svarīgi tos lietot droši.

Daži pētījumi liecina, ka cilvēkiem, kas darba vietā ir pakļauti dīzeļdegvielas izplūdes gāzu iedarbībai, arī var būt lielāks urīnpūšļa vēža (kā arī dažu citu vēžu) risks, tāpēc varētu būt lietderīgi ierobežot šo risku.