Zarnu vēzis

Zarnu vēzis ir viens no biežākajiem vēža veidiem. Tas sastopams vairāk nekā 10% vēža gadījumu. Zarnu vēzi nereti sauc par kolorektālo vēzi, jo tas ir gan resnās zarnas, gan taisnās zarnas vēzis. Saslimstība ar resnās zarnas vēzi ir nedaudz biežāka. Proporcija starp sievietēm un vīriešiem, kas slimo ar zarnu vēzi, ir līdzīga, lai gan sievietēm to novēro mazliet biežāk. Lielākoties saslimst pēc 60 gadu vecuma. Vairāk nekā puse gadījumu tiek diagnosticēti novēloti, jo pacienti vēlu vēršas pie ārsta. Tas daļēji notiek tāpēc, ka zarnu vēzis nerada specifiskas izteiktas sūdzības, kamēr nav izaudzis līdz vēlīnai stadijai.

Kopš 2009.gada Latvijā tiek īstenota valsts apmaksāta vēža savlaicīgas atklāšanas programma. Programma ietver arī zarnu profilaktisko pārbaudi, sievietēm un vīriešiem vecumā no 50 gadiem reizi gadā, vēršoties pie sava ģimenes ārsta.

Resnās un taisnās zarnas uzbūve

Resnā zarna sākas no tievās zarnas pārejas resnajā zarnā un beidzas ar anālo atveri. 

Resnās zarnas ir 1,5 metrus garas muskuļu caurulītes, kas sastāv no vairākām daļām:

•    augšupejošā lokzarna, kas sākas labajā pusē lejā no aklās zarnas piestiprināšanās vietas un stiepjas uz augšu līdz vēdera dobuma augšdaļai (aiz ribu lokiem);

•    šķērszarna, kas stiepjas šķērsām pāri vēdera dobumam no labās uz kreiso pusi;

•    lejupejošā lokzarna, kas stiepjas no vēdera kreisās puses augšdaļas uz apakšdaļu, kam seko

•    S-veida zarna (no latīņu valodas to arī latviski bieži sauc sigma) un taisnā zarna, kas beidzas ar anālo atveri.

Augšupejošo lokzarnu kopā ar šķērszanu dēvē par proksimālo zarnu daļu, bet lejupejošo lokzarnu kopā ar S-veida zarnu par distālu zarnu daļu.

Šķidrajai masai pārvietojoties no tievās zarnas pa lokzarnas nodalījumiem, tiek uzsūkts ūdens, bet atkritumvielas sablīvējas cietā masā, ko sauc par fēcēm jeb izkārnījumiem. No resnās zarnas atkritumvielas nonāk S-veida zarnā, kur uzkrājas, līdz defekācijas laikā caur taisno zarnu tiek izvadītas ārā. Sfinkters (gredzenveida muskulis) ap anālo atveri notur izkārnījumus taisnajā zarnā.

Gremošanas kanāla sienai visā garumā ir vienāda pamatuzbūve jeb audu kārtas. Virzienā no zarnas lūmena jeb dobuma uz ārpusi izvietoti četri sienas pamatslāņi: gļotāda, zemgļotādas slānis, ārējais muskuļslānis un serozais apvalks.

Katrs gremošanas kanāla sienas slānis satur audus, kas veic specifiskas gremošanas funkcijas.

Gļotāda ir mitrs epitēlijšūnu slānis, kas klāj gremošanas kanāla dobumu. Galvenās zarnu trakta gļotādas funkcijas ir šādas:

1) „ražošana” – zarnu trakta gļotāda ražo gļotas, gremošanas fermentus (jeb enzīmus) un gremošanas procesus regulējošus hormonus;

2) absorbcija – sagremoto barības vielu uzsūkšana jeb transportēšana cauri zarnas sieniņai uz asinīm;

3) aizsardzība – gļotāda pasargā dziļākos kanāla slāņus no mehāniska un ķīmiska bojājuma.

Bez epitēlija gļotādā ietilpst arī plāns saistaudu slānis un gludo muskuļšūnu slānis. Gļotādas saistaudu slānī izvietoti sīki asinsvadi un limfmezgli, kas atbild par baktēriju iznīcināšanu. Savukārt gļotādas muskuļslānis nodrošina tās kustīgumu.

Zemgļotādas slānis ir plāns saistaudu slānis tieši zem gļotādas. Zemgļotāda bagātīgi satur asinsvadus, limfmezglus un nervu galus.

Ārējais muskuļslānis nodrošina peristaltiku. Lai gan muskuļslānis atšķiras atkarībā no tā atrašanās vietas gremošanas sistēmā, to veido trīs slāņi: iekšējais slīpais slānis, cirkulāru muskuļu slānis un ārējais garenisko muskuļu slānis. Tik daudzi dažādi novietoti muskuļslāņi ir tādēļ, lai nodrošinātu zarnu darbībai nepieciešamo kustīgumu.

Vēderplēve aptver visus vēdera dobuma orgānus. Tā notur orgānus savā vietā vēdera dobumā un kalpo kā aizsargslānis.

Zarnu vēža riska faktori

Riska faktori ir jebkas, kas palielina varbūtību saslimt ar zarnu vēzi. Dažādiem audzējiem ir dažādi riska faktori. Daži riska faktori ir ietekmējami, kā smēķēšana, bet citi nav, kā dzimums, ģimenes anamnēze. 

Tas, ka cilvēkam ir zināmi riska faktori, pat vairāki nenozīmē, ka viņš saslims ar vēzi. Tieši tāpat ar vēzi bieži slimo cilvēki, kuriem nav bijis neviens riska faktors. 

Pētījumos ir noskaidroti vairāki riska faktori, kas palielina zarnu vēža risku.

Ietekmējamie zarnu vēža riska faktori

Vairāki dzīvesstila faktori ir saistīti ar zarnu vēzi.

•    Liekais svars un aptaukošanās: liekā svara gadījumā zarnu vēža attīstības risks un mirstība no zarnu vēža ir lielāka. Liekais svars palielina zarnu vēža attīstību abiem dzimumiem, bet biežāk vīriešiem. Svara samazināšana samazina arī zarnu vēža risku.

•    Mazkustīgs dzīvesveids: mazkustīgiem cilvēkiem ir lielāka varbūtība zarnu vēža attīstībai. Regulāra fiziska aktivitāte samazina zarnu vēža attīstības risku.

•    Uztura paradumi: uzturs, kas satur daudz sarkano gaļu (liellopu, cūkgaļu, jēra gaļu, aknas) un termiski pārstrādātu gaļu (cīsiņi, desas, žāvējumi, marinējumi) palielina zarnu vēža risku. Ēdiena gatavošana augstā temperatūrā (cepšana, grilēšana) rada ķīmiskas vielas, kas veicina zarnu vēža attīstību. 

•    Samazināts D vitamīna līmenis 

•    Smēķēšana: smēķētājiem zarnu vēzi novēro biežāk nekā nesmēķētājiem. Smēķēšana palielina arī citu vēža veida attīstības risku.

•    Alkohola lietošana: alkohola lietošana var paaugstināt risku saslimt ar zarnu vēzi, ja ikdienā lieto 2 un vairāk alkohola devas.

Neietekmējamie zarnu vēža riska faktori

•    Vecums: pēc 50 gadu vecuma strauji pieaug saslimstība ar zarnu vēzi. Pēdējā laikā zarnu vēža biežums pieaug arī cilvēkiem jaunākiem par 50 gadiem un iemesls nav skaidrs.

•    Zarnu polipi vai zarnu vēzis anamnēzē: cilvēkiem ar adenomatozu polipu (adenoma) ir palielināts zarnu vēža attīstības risks. Īpaši, ja polips ir liels, to ir daudz vai biopsijā atrod displāziju. Cilvēkiem, kuriem jau pirms tam ir bijis zarnu vēzis un ticis izārstēts, ir paaugstināts risks uz atkārtota zarnu vēža attīstību.

•    Iekaisīgās zarnu slimības (IZS): iekaisīgo zarnu slimību gadījumā, tādu kā čūlainais kolīts vai Krona slimība, zarnu vēža risks ir paaugstināts. Iekaisīgās zarnu slimības ir stāvoklis, kad zarnu sieniņa ir ilgstoši iekaisusi. Cilvēkiem, kuriem ilgstoši ir iekaisusi un neārstēta zarnu sieniņa, attīstās displāzija. Displāzija nozīmē defektīvu šūnu veidošanās gļotādā, kuras laika gaitā var pārvērsties par vēža šūnām. Cilvēkiem ar IZS nepieciešams jau agrīnā vecumā uzsākt zarnu vēža skrīningu. IZS atšķiras no kairinātu zarnu sindroma, kura gadījumā nav raksturīgs palielināts zarnu vēža risks.

•    Ģimenes slimību anamnēze: lielākoties pacientiem, kuriem diagnosticē zarnu vēzi, ģimenē iepriekš nav bijuši zarnu vēža gadījumi. Vidēji 1 no 3 cilvēkiem ar diagnosticētu zarnu vēzi atzīmē zarnu vēža gadījumus ģimenē. Cilvēkiem, kuriem pirmās pakāpes radiniekiem (vecākiem, brāļiem, māsām, bērniem) ir bijis zarnu vēzis, ir palielināts risks. Risks ir augstāks, ja radinieks diagnozes brīdī ir bijis jaunāks par 50 gadiem. Iemesli palielinātam riskam nav skaidri. Zarnu vēža biežums ģimenē var būt saistīts par pārmantotu bojājumu gēnos, vides faktoriem, dzīvesveidu vai šo faktoru kombināciju. Ja ģimenes locekļiem tiek atrasti adenomatozi polipi, tas arī palielina zarnu vēža risku.

•    Pārmantoti audzēju sindromi: pacientiem ar zarnu audzējiem pārmantotu audzēju sindromu atrod apmēram 5% gadījumu. Biežākais pārmantotais audzēju sindroms, kuram novēro zarnu vēža attīstību ir Linča sindroms (saukts arī par pārmantotu ne-polipozu rektālu audzēju) un ģimenes adenomatozā polipoze. Arī citi pārmantotu audzēju sindromi var palielināt zarnu vēža attīstības risku. 

•    Etniskā piederība: palielināts zarnu vēža risks ir Amerikas indiāņiem, Aļaskas pamatiedzīvotājiem, Aškenazi ebrejiem

•    2. tipa cukura diabēts: cilvēkiem ar 2. tipa cukura diabētu (parasti neinsulinējams) ir palielināts risks saslimt ar zarnu vēzi un sliktāka prognoze.

Faktori ar neskaidru ietekmi uz zarnu vēža risku

•    Nakts maiņas: atsevišķos pētījumos ir atrasta saikne starp regulārām nakts maiņām un palielinātu zarnu vēža risku. Tas varētu būt izskaidrojams ar melatonīna (hormons, kas reaģē uz gaismu un tumsu) svārstībām. Nepieciešami papildus pētījumi.

•    Iepriekšēja pretaudzēja terapija: pacientiem, kuriem iepriekš bijis izārstēts sēklienieku vēzis ir lielāks zarnu un citu vēžu attšitības risks. Tas varētu būt saistīts ar saņemto specifisko pretaudzēja terapiju, piemēram, staru terapiju. Atsevišķi pētījumi uzrāda, ka prostatas vēža pacientiem, kuri saņēmusi staru terapiju prostatas vēzim, ir palielināts taisnās zarnas vēža risks. Šie pētījumi ir veikti 1980-1990 gados, kad staru terapijas ierīces nebija tik precīzas kā mūsdienās. Mūsdienu staru terapijas ietekme uz zarnu vēža risku nav skaidra un tiek pētīta.

Gēnu (DNS) izmaiņas zarnu audzēja šūnās

Pētījumi ir veicinājuši sapratni par zarnu vēža attīstību. Vēzi izraisa mutācijas zarnu gļotādas šūnu DNS. Zarnu vēzis tāpat kā citi audzēji veidojas no šūnu DNS bojājuma jeb mutācijām. DNS sastāv no gēniem, kas kontrolē visas šūnas funkcijas.

Daži gēni kontrolē šūnas augšanu, šūnas dalīšanos un citi šūnas spēju nomirt:

•    Gēnus, kas palīdz šūnai augt, dalīties un izdzīvot sauc par onkogēniem.

•    Gēnus, kas kontrolē šūnas dalīšanos, labošanas mehānismus un dabisko nāvi sauc par audzēja supresorgēniem.

Audzēju izraisa mutācijas, kas uzkrājas DNS un izraisa onkogēnu pastiprinātu aktivitāti vai audzēja supresorgēnu izslēgšanos.

Iegūtas vai pārmantotas mutācijas

Lielākoties mutācijas gēnos uzkrājas dzīves laikā un tās sauc par iegūtām mutācijām. Tās var veicināt riska faktori, bet daļa no mutācijām izveidojas spontāni bez ārēja stimula. Tās veidojas un uzkrājas visu dzīves laiku un tās netiek nodotas pēcnācējiem. Nav viena ceļa kā veidojas mutācijas. Parasti, ja mutācijas uzkrājās svarīgos gēnos, kas atbild par šūnu augšanu, tādos kā APC gēns, tad šūna sāk nekontrolēti dalīties un vairoties. Iespējams audzēja attīstībā ir iesaistīti arī vēl nezināmi gēni un mehānismi.

Pārmantotas mutācijas var palielināt zarnu vēža attīstības risku. Pārmantotas mutācijas sastopamas reti, tikai 5% gadījumu. Pārmantoti zarnu vēža sindromi:

•    Ģimenes adenomatozo polipozi jeb Gardnera sindromu izraisa pārmantotas mutācijas APC gēnā. APC gēns ir audzēja supresorgēns, kas normāli kontrolē šūnu vairošanos. Ja ir pārmantots šī gēna bojājums, tad šūnas nekontrolēti dalās un zarnās veidojas simtiem polipu. Laika gaitā kādā no šiem polipiem attīstās zarnu vēzis.

•    Linča sindromu (pārmantots ne-polipozs zarnu vēzis) izraisa mutācijas tādos gēnos kā MLH1, MSH2, MSH6, PMS2 un EPCAM, kas ir atbildīgi par DNS labošanas funkciju. 

•    Petza-Jēgera sindromu izraisa pārmantots bojājums STK11 (LKB1) gēnā, kas darbojas kā audzēja supresorgēns.

•    MUTYH asociētu polipozi izraisa pārmantotas mutācijas MUTYH gēnā, kas ir atbildīgs par šūnu kļūdu labojumu dalīšanās laikā.

Gadījumos, kad parādās aizdomas par pārmantotu zarnu vēzi, ir nepieciešama ģenētiķa konsultācija, lai veiktu papildus ģenētiskus testus un atklātu bojājumus gēnos.

Kā izvairīties no zarnu vēža?

Nav droša veida kā nesaslimt ar zarnu vēzi, bet ir vairākas lietas, ko var darīt, lai samazinātu zarnu vēža risku.

Ķermeņa svars, fiziskā aktivitāte un uzturs

Aptaukošanās un liekais svars palielina zarnu vēža attīstīšanās risku. Svara samazināšana un normāla svara saglabāšana var samazināt risku.

Regulāras fiziskas aktivitātes arī spēj samazināt zarnu vēža attīstības risku. Par fiziskām aktivitātēm ārstēšanās laikā vairāk informācijas meklējiet Fizisko aktivitāšu rekomendācijas onkoloģijā.

Normāla svara uzturēšana un regulāras fiziskas aktivitātes samazina arī citu vēža veidu attīstību un mazina citu veselības problēmu attīstību.

Zarnu vēža varbūtību samazina diēta, kas bagāta ar dārzeņiem un augļiem. 

Latvijas Onkologu ķīmijterapeitu asociācija rekomendē cilvēkiem sekot veselīga uztura rekomendācijām, iekļaujot savā uzturā dažādu krāsu dārzeņus un augļus, pilngraudu pārtikas produktus un izvairīties no sarkanās gaļas, saldinātiem dzērieniem un pārstrādātiem pārtikas produktiem.

Alkohola lietošana palielina zarnu vēža attīstību. Nelietojot alkoholu vai samazinot alkohola patēriņu, ir iespējams samazināt zarnu vēža attīstību.

Vairāk informācijas par veselīga uztura principiem lasiet Latvijas Diētas ārstu asociācijas izstrādātā informatīvā materiālā par uztura ieteikumi onkoloģiskiem pacientiem ārstēšanās laikā. 

Smēķēšanas atmešana

Smēķēšana palielina zarnu vēža attīstības risku. Smēķēšana palielina arī citu veidu audzēju attīstību. Ja nesmēķējiet, nesāciet! Arī elektroniskās cigaretes palielina vēža attīstības risku. Smēķēšanas gadījumā meklējiet palīdzību, jautājiet par atmešanas iespējām savam ģimenes ārstam vai ārstējošam ārstam.

Vitamīni, kalcijs un magnijs

Atsevišķos pētījumos ir pierādīts, ka ikdienā lietojot multivitamīnus, kas satur folijskābi, tas samazina zarnu vēža risku. Taču pierādījumi ir nepietiekami, jo daži pētījumi izsaka aizdomas, ka folijskābe varētu sekmēt jau esoša audzēja augšanu. Nepieciešami papildus pētījumi.

Pētījumi ir pierādījuši, ka zems D vitamīna līmenis palielina zarnu vēža attīstības risku. Taču ir nepieciešami papildus pierādījumi vai ar uztura bagātinātājiem uzņemtais vitamīns D var samazināt šo risku.

Palielināta kalcija lietošana var samazināt zarnu vēža attīstību. Bet tā kā palielināta kalcija lietošana var palielināt prostatas vēža attīstību, kalcija papildus lietošana netiek rekomendēta.

Daži pētījumi ir norādījuši uz magnija preventīvo efektu uz zarnu vēzi īpaši sievietēm, taču nepieciešami papildus pētījumi.

Nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi

Pētījumos ir pierādīts, ka aspirīna un citu nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu lietošana (tādu kā ibuprofēns, naproksēns) var samazināt polipu un zarnu vēža attīstības risku. Bet šie medikamenti var izraisīt nopietnu asiņošanu (arī dzīvību apdraudošu) un citas veselības problēmas.

Ņemot vērā blakusparādību risku, ārsti nerekomendē lietot nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus, lai samazinātu zarnu vēža attīstības risku. Nepieciešami papildus pētījumi, lai izsvērtu, kuros gadījumos ieguvums ir lielāks nekā potenciālais blakusparādību risks. 

Hormonus aizvietojoša terapija sievietēm

Daži pētījumi ir pierādījuši, ka lietojot estrogēnus un progesteronus menopauzes laikā, var samazināt zarnu vēža risku. Taču citos pētījumos šo saikni nav izdevies pierādīt.

Tā kā hormonus aizvietojoša terapija var palielināts sirds saslimšanu, trombu un krūts vēža riskus, tā netiek rekomendēta, lai samazinātu zarnu vēža risku. 

Ģenētiska testēšana pārmantotiem zarnu audzējiem

Ģenētiska testēšana būtu apsverama, ja ģimenē ir bijis zarnu vēzis vismaz diviem vai vairākiem pirmās pakāpes radiniekiem (vecāki, māsas, brāļi, bērni) un/vai vismaz vienam cilvēkam pirms 50 gadu vecuma.

Stadijas

Kolīdz ir pierādīts zarnu vēzis ir nepieciešams noteikt cik tālu tas ir izplatījies organismā. Šo procesu sauc par stadijas noteikšanu. Stadija apraksta audzēja izplatību organismā. Stadija tiek izmantota, lai izvēlētos ārstēšanas plānu, izprastu vai audzējs ir izārstējams un saprastu prognozi.

Zarnas vēzi, atkarībā no skarto šūnu veida, var iedalīt trīs galvenos tipos:

•    adenokarcinoma veido lielāko daļu zarnu vēža gadījumu. Adenokarcinoma sākas gļotādās šūnās, kas roža gļotas un samitrina gļotādu zarnas iekšpusē. Runājot par zarnu vēzi, ar to vienmēr saprot zarnu adenokarcinomu. Atsevišķiem adenokarcinomas tipiem, kā gredzenveida un mucinozai adenokarcinomai, ir sliktāka prognoze.

•    neiroendokrīnais vēzis, kas var rasties šūnās, kas izdala hormonus.

•    Gastrointestināli stromāli audzēji (GIST) sākas speciālās zarnu sieniņas Cajal šūnās. Atsevišķos gadījumos tie var būt labdabīgi audzēji. Šos audzējus var atrast jebkurā gastrointestinālā trakta vietā.

•    Limfomas ir imūnās sistēmas audzēji, kas veidojas no limfocītiem. Limfomas lielākoties attīstās limfmezglos, bet var sākties arī gastrointestinālā sistēmā.

•    Sarkomas veidojas no asinsvadiem, muskuļiem un citām saistaudu struktūrām zarnu sieniņā.

Turpmākajās nodaļās tiek aprakstīta zarnu adenokarcinoma. Citu zarnu vēžu veidu diagnostika un ārstēšana var atšķirties.

Priekšvēža stāvokļi

Vairākums kolorektālā vēža gadījumu sākas ar patoloģisku šūnu augšanu jeb displāziju. Displāzija ir vēždraudes stāvoklis, kas vēlāk var kļūt (bet var arī nekļūt) par vēzi. Kolorektālā vēža gadījumā vēždraude bieži saistīta ar polipiem (zarnu gļotādas izaugums; bieži mēdz būt uz „kājiņas”) lokzarnas vai taisnās zarnas gļotādā. Lokzarnas un taisnās zarnas polipi visbiežāk ir labdabīgi, parasti neizraisa simptomus. Taču tie var būt par iemeslu nesāpīgai asiņošanai no taisnās zarnas vai asiņošanai, kas nav redzama (tāpēc to sauc par slēpto asiņošanu). Var būt viens polips vai arī daudzi polipi. Saslimstība ar polipiem pieaug, palielinoties vecumam. Sakarā ar jau tā pastiprināto šūnu vairošanos polipā, dažādu nelabvēlīgu (kancerogēnu) faktoru iedarbības dēļ var „sabojāties” šūnu vairošanos regulējošais mehānisms, šūnas mainās un sāk strauji dalīties, tas ir, vairoties. Epitēlijs zaudē raksturīgo izskatu, jaunu šūnu rašanās kļūst arvien straujāka, beigās zūd kontrole par šūnu dalīšanos – notiek malignizācija. Malignas (vēža) šūnas ir spējīgas neierobežoti vairoties un izplatīties organismā. Visa malignizācijas procesa attīstība var ilgt 10-20 gadu un ilgāk.

Sākotnēji vēzis attīstās gļotādā un nav ieaudzis dziļākajos slāņos. Procesam turpinoties, vēža šūnas var ieaugt visā zarnas sienā un nonākt apkārtējos audos.

Vēža rašanās kopīgais risks, ja polips netiek izoperēts: 2,5% piecu gadu laikā, 8% desmit gadu laikā un 24% divdesmit gadu laikā pēc polipa diagnozes noteikšanas.

Vairāk nekā piecu gadu laikā polipa diametrs var sasniegt vienu centimetru. Vēl pēc pieciem līdz desmit gadiem polipa šūnas var būt kļuvušas ļaundabīgas. Parasti paiet vēl pieci līdz desmit gadi, pirms rodas simptomi, taču šai laikā vēzis jau var būt izaudzis līdz vēlīnai stadijai.

Zarnu vēzis var būt 0 stadija (priekšvēža stāvoklis) un no I līdz IV stadijai. Jo lielāka stadija, jo vairāk audzējs ir izplatījies organismā. Lielākoties pacienti ar vienādām stadijām tiek ārstēti līdzīgi.

TNM jeb audzēja, limfmezglu, metastāžu (Tumor, Nodes, Metastasis) sistēmu izstrādāja Amerikas Apvienotā vēža klasifikācijas un galarezultāta ziņošanas komisija (American Joint Committee on Cancer Staging and End Result Reporting), un tā ir viena no zarnu vēža klasificēšanai visbiežāk izmantotām sistēmām.

•    Audzēja izplatības dziļums zarnu sieniņā:

•    Tx– audzēju nevar novērtēt.

•    Tis – karcinoma in situ. Šai stadijai atbilst vēža šūnas bazālā dziedzerepitēlijā (intraepiteliāli) vai gļotādas pamatkārtā (intramukozāli), taču tās nav caur gļotādas muskuļslāni iespiedušās zemgļotādā.

•    T1 – audzējs ir ieaudzis zemgļotādā.

•    T2 – audzējs ieaudzis īstajā muskuļslānī.

•    T3 – audzējs cauraudzis muskuļslāni un ir ieaudzis subserozā vai neperitonizētos perikoliskajos vai perirektālajos audos.

•    T4 – audzējs tieši ieaudzis citos orgānos vai struktūrās un/vai perforējis viscerālo vēderplēvi. Tieša ieaugšana T4 stadijā ietver ieaugšanu citos lokzarnas un taisnās zarnas segmentos caur serozo slāni, piemēram, aklās zarnas karcinomas ieaugšana S-veida zarnā.

•    Limfmezglu stadijas (Nx-N0-N1-N2) norāda audzēja izplatību uz blakus esošajiem limfmezgliem.

•    Metastāžu stadijas (Mx-M0-M1) atspoguļo audzēja atrašanos attālos limfmezglos un citos orgānos (metastāzes). Metastāzes no zarnu vēža bieži rodas aknās, plaušās un attālos limfmezglos, retāk kaulos. 

Iedalījums pēc stadijas

Kad TNM ir noskaidrots, var novērtēt vispārīgo zarnu vēža stadiju:

TNM apraksts    Stadija

Tis (in situ) N0 M0    0

T1 N0 M0    I

T2 N0 M0    I

T3 N0 M0    IIA

T4 N0 M0    IIB

T1 N1 M0    IIIA

T2 N1 M0    IIIA

T3 N1 M0    IIIB

T4 N1 M0    IIIB

Jebkurš T N2 M0    IIIC

Jebkurš T jebkurš N M1    IV

Zarnu vēža simptomi atkarīgi no audzēja lokalizācijas un stadijas. Taču līdzīgi simptomi var rasties arī citu slimību gadījumā. Nozīmīgs ir fakts, ka nereti simptomi rodas tikai vēlīnās vēža stadijās.

Biežākie simptomi ir šādi:

•     asinis izkārnījumos

•     melna vēdera izeja, kas liecina par asins piejaukumu fēcēs

•     daudz gļotu izkārnījumos

•     vēdera izejas pārmaiņas – šķidra vēdera izeja vai aizcietējumi

•     tenesmi – pēc vēdera izejas nav jūtama atvieglojuma sajūta

•     sāpes vēderā

•     ķermeņa masas samazināšanās

•     vājums, nespēks

Taču neviens no šiem simptomiem nav specifisks tikai zarnu vēža gadījumā. Piemēram, asinis izkārnījumos var rasties hemoroīdu gadījumā, bet caureju var izraisīt resnās zarnas infekcija.

Ja asiņošanu izraisījis audzējs, tā parasti noris lēni daudzu mēnešu garumā. Šajā gadījumā cilvēks var pat nenojaust, ka zaudē asinis, un galvenās sūdzības ir par elpas trūkumu, nogurumu un reiboni, kas būtībā ir anēmijas simptomi. Kad audzējs izaug liels, tas var pilnīgi aizsprostot zarnu. Šādā gadījumā nosprostojums vai ievērojams sašaurinājums aizkavē izkārnījumu un zarnu gāzu pārvietošanos, tāpēc vēders uzpūšas. Barības masai nav iespēju tikt cauri blokādei, tā krājas zarnā, sāk uzsūkties ne tikai ūdens un pārtikas vielas, bet arī toksīni, kas izraisa sliktu dūšu un vemšanu. Šādos gadījumos nepieciešama neatliekamā medicīniskā palīdzība, jo spiediena palielināšanās zarnā var izraisīt tās plīsumu un viss zarnu saturs var nonākt vēdera dobumā, radot dzīvībai bīstamu akūtu ķirurģisku patoloģiju, ko sauc par peritonītu.

Ja audzējs ir izplatījies uz citiem orgāniem, sūdzības var būt dažādas. Sāpes labajā paribē, dzeltes parādīšanās var liecināt par aknu metastāzēm. Bet, piemēram, elpas trūkums var liecināt par plaušu metastāzēm.

·       Anamnēzes ievākšana un fizikāla izmeklēšana. Ārsts noskaidros kādas saslimšanas bijušas iepriekš, vai ģimenē ir bijušas saslimšanas ar vēzi vai citām zarnu slimībām. Tiks precizēti simptomi un sūdzības. Fizikālās izmeklēšanas laikā var tikt palpēts vēders, meklējot veidojumus vēdera dobumā un nosakot vai nav palielinātas aknas. Izmeklējot ar roku (digitāli rektāla izmeklēšana), taisnajā zarnā iespējams sataustīt patoloģisku masu, kas var liecināt par taisnās zarnas vēzi tuvu anālai atverei.

·       Slēptās asinis fēcēs. Neskaidras anēmijas vai melnas vēdera izejas gadījumā ārsts var nozīmēt noteikt slēptās asinis fēcēs, kas ļauj atrast asins piejaukumu fēcēm, ko ar aci nevar redzēt. Šo testu var veikt mājas apstākļos, kad ģimenes ārsts izsniedz speciālu aploksni ar visu nepieciešamo testa veikšanai, vai fēces iespējams nogādāt uz laboratoriju testa veikšanai.

·       Asins analīzes. Asins analīzes var tikt nozīmētas, ja ir tikai aizdomas par zarnu vēzi un arī, kad zarnu vēzis jau ir pierādīts.

o   Pilna asins aina: nosaka asins šūnu skaitu. Var atklāt anēmiju jeb mazasinību (samazināts eritrocītu un/vai hemoglobīna daudzums). Zarnu vēža gadījumā anēmija veidojas, ja notiek ilgstoša zarnu vēža neliela asiņošana.

o   Aknu enzīmi: aknu enzīmi (ALAT, ASAT) norāda uz aknu funkcionālo stāvokli. To izmaiņas atsevišķos gadījumos var liecināt par zarnu vēža izplatību uz aknām.

o   Audzēja marķieri: zarnu vēža gadījumā tiek izmantots audzēja marķieris CEA. Audzēja marķiera mērķis ir terapijas efekta izvērtēšana un audzēja recidīva monitorēšana. Audzēja marķierus neizmanto zarnu vēža diagnostikai, jo bieži tie ir normāli, neskatoties, ka organismā ir vēzis. Kā arī audzēja marķieris var būt paaugstināts arī veseliem cilvēkiem un citu slimību gadījumā.

·       Kolonoskopija. Galvenā izmeklēšanas metode, ko izmanto zarnu vēža diagnosticēšanai. Tā ir ambulatori veicama procedūra, kuras laikā taisnās un resnās zarnas iekšpuse tiek apskatīta ar speciālas zondes (endoskopa) palīdzību. Endoskops ir garš, lokans šķiedroptisko kvarca šķiedru kūlis aptuveni pirksta resnumā. Šis instruments tiek ievietots taisnajā zarnā. Ar nelielu gaisa daudzumu lokzarna tiek izplesta, lai ārsts var aplūkot tās lūmenu (attēls redzams video monitorā). Ja kādas zarnas rajons jāvērtē detalizētāk, cauri endoskopam zarnā ievada instrumentu nesāpīgas biopsijas jeb audu parauga iegūšanai. Šie audi tiek nosūtīti uz laboratoriju analīzēm. Audu biopsijas mikroskopiska analīze ir būtiski nepieciešama diagnozes noteikšanai un zarnu vēža stadijas noteikšanai.

·       Proktoskopija. Tiek veikta, ja aizdomas par taisnās zarnas vēzi. Proktoskopijas laikā ar tievu zondi ar videokameru, kas tiek ievietota caur anālo atveri, tiek apskatīta tievā zarna. Proktoskopijas laikā var izvērtēt audzēja atrašanās vietu, lielumu un attālumu no anālās atveres sfinktera (muskuļa).

·       Biopsija. Ja kolonskopijas vai proktoskopijas laikā atrod izmainītu zarnu rajonu, tiek veikta biopsija. Ārsts ar speciālu instrumentu paņem nesāpīgu biopsiju. Retākos gadījumos ir nepieciešama operācija, lai paņemtu biopsiju. Biopsija ir galvenā metode, lai apstiprinātu zarnu vēzi un noteiktu zarna vēža histoloģisko tipu un pielāgotu tam atbilstošu ārstēšanu.

·       Biopsijas parauga papildus izmeklēšana. Gadījumos, kad biopsijā tiek atrastas zarnu vēža šūnas, audzēja materiāls tiek nosūtīts uz papildus izmeklēšanas metodēm, lai precizētu prognozi un piemērotu precīzāku terapiju.

o   Molekulārie testi: izplatīta zarnu vēža gadījumā (IV stadija) audzēja materiālā tiek testēti gēni un proteīni, lai piemērotu visefektīvāko mērķterapiju (sīkāk pie sadaļas Mērķterapija).

§  Visbiežāk audzējs tiek testēts uz KRAS un NRAS mutācijām. Ja atrod mutācijas KRAS vai NRAS gēnos, tad pacientam terapijā pievieno VEGF inhibitoru. Ja KRAS un NRAS mutācijas netiek atrastas, tad terapijā tiek pievienots EGFR inhibitors.

§  Ja tiek atrasta BRAF V600E mutācija, tad terapijā rekomendē lietot BRAF mērķterapiju kombinācijā ar EGFR inhibitoru.

§  Ja netiek konstatētas KRAS, NRAS un BRAF mutācijas, tad audzēja materiāls tiek testēts uz HER2 proteīnu. Ja atrod šī proteīna pastiprinātu ekspresiju, tad var piemērot HER2 mērķterapiju.

§  Ja netiek konstatētas KRAS, NRAS un BRAF mutācijas, tad audzēja materiāls var tikt testēts uz NTRK gēna mutācijām. Ja tiek atrastas mutācijas NTRK gēnos, tad ir iespējama mērķerapija, kas ietekmē NTRK gēna proteīnus.

o   MSI un MMR testēšana. MSI jeb mikrosatelītu nestabilitāte un MMR jeb mismatch repair gēnu (MLH1, MSH2, MSH6 un PMS2) izmaiņas biežāk tiek novērotas pacientiem ar Linča sindromu. Lielākajai daļai zarnu vēžu izmaiņas šajos gēnos netiek atrastas. Ja tiek atrasta augsta mikrosatelītu nestabilitāte (MSI-H) vai izmaiņas mistmach gēnos (dMMR), tas nozīmē, ka var tikt pielietota imūnterapija un pastāv aizdomas par Linča sindromu, ko tālāk nepieciešams papildus izmeklēt.

·       Datortomogrāfija jeb kompjūtertomogrāfija (DT jeb CT). Nepieciešama, lai noskaidrotu audzēja izplatību un izvērtētu terapijas efektu. Ar CT palīdzību iespējams izvērtēt blakus esošos limfmezglus un saprast vai audzējs nav izplatījies uz aknām, plaušām vai citiem orgāniem. CT nepieciešams veikt ar kontrastvielu, ja vien nav alerģijas uz kontrastvielu vai slikti nieru rādītāji.

·       Ultrasonogrāfija (USG vai US). Tiek izmantota ultraskaņas viļņi, kuri atstarojoties veido bildes uz ekrāna.

o   Vēdera dobuma ultrasonogrāfija: ar šī izmeklējuma palīdzību tiek apskatīti vēdera dobuma orgāni. Tas ļauj izvērtēt aknas, žultspūsli, aizkuņģa dziedzeri, nieres, liesu. Vēdera dobuma ultrasonogrāfija ir mazāk specifiska metode par datortomogrāfiju, bet to veicot netiek izmantots rentgenstarojums. Atsevišķos gadījumos vēdera dobuma ultrasonogrāfiju izmanto, lai veiktu aknu metastāžu biopsiju.

o   Endorektāla ultrasonogrāfija: ar speciālu ultrasonogrāfijas ierīci, tiek izvērtēts audzēja izplatības dziļums zarnu sieniņā.

o   Intraoperatīva ultrasonogrāfija: operācijas laikā ultranosogrāfijas zonde tiek uzlikta uz aknām, padarot izmeklējumu ļoti precīzu, lai ķirurgs varētu atrast un izoperēt aknu metastāzes.

·       Magnētiskā rezonanse (MR vai MRI). Līdzīgi kā datortomogrāfija arī magnētiskā rezonanse ļauj izvērtēt detalizēti iekšējos orgānus. Magnētiskās rezonanses gadījumā tiek izmantoti radio viļņi, ne rentgenstarojums. Magnētiskās rezonanses gadījumā vēnā tiek ievadīta kontrastviela, ko sauc par gadolīniju. Magnētisko rezonansi visbiežāk izmanto, lai izvērtētu aknas, galvas un muguras smadzenes pirms ķirurģiskas terapijas.

o   Endorektāla magnētiskā rezonanse: šī izmeklējuma laikā speciāla zonde tiek ievietota taisnajā zarnā, lai izvērtētu taisnās zarnas vēža izplatību zarnu sieniņā un blakus esošajos audos un limfmezglos. Izmeklējums aizņem 30-45 minūtes un var būt nekomfortabls.

·       Plaušu rentgenuzņēmums (rtg). Plaušu rentgens var tikt veikts pēc zarnu vēža diagnosticēšanas, taču datortomogrāfija ir jutīgāka izmeklēšanas metode, lai izvērtētu plaušu metastāzes.

·       Pozitronu emisijas tomogrāfija/datortomogrāfija (PET/CT). Izmeklējuma laikā vēnā tiek ievadīts radioaktīvs izotops kopā ar glikozes molekulu. Audzēja šūnas, kas uzsūc glikozi, uzsūc arī šo radioaktīvo izotopu, ko uztver PET kamera. Atsevišķos gadījumos PET/CT tiek lietots, lai izvērtētu audzēja izplatību organismā, ja CT un/vai MR metodes nav pietiekamas. 

Šis skatījums balstīts dažādos medicīnas žurnālos publicētos rakstos un pētījumos, kā arī profesionālajā pieredzē. Šiem ieteikumiem ir tikai informatīvs raksturs, šī nav informācija, uz kuras pamata varētu apšaubīt jūsu ārstējošā ārsta spriedumus un slēdzienus. Jūsu ārstam var būt nopietns pamatojums tam, ka jūsu ārstēšanas plāns atšķiras no šeit ieteiktās kārtības. Nekautrējieties jautāt, kāpēc jūsu ārsts ir izvēlējies tieši šādu ārstēšanas plānu.

Ja esat saslimis ar zarnu vēzi, izmantojiet zarnu vēža dienasgrāmatu. Zarnu vēža dienasgrāmata palīdz vienkopus apkopot plānotos izmeklējumus, ārstu vizītes, pierakstīt operācijas, staru terapijas un ķīmijterapijas datumus.

Resnās zarnas vēža operatīva terapija

Operācija ir bieži vien galvenā ārstēšanas metode agrīna zarnu vēža gadījumā. Operācijas apjoms un veids ir atkarīgs no audzēja stadijas, atrašanās vietas un operācijas mērķa.

Jebkuras zarnu operācijas gadījumā zarnai pirms operācijas jābūt iztīrītai. Pirms operācijas ir jāievēro speciāla diēta un jālieto līdzekļi, kas attīra zarnu traktu no fēcēm līdzīgi kā pirms kolonoskopijas.

Polipektomija un lokāla ekscīzija

Agrīnu zarnu audzēju gadījumos (0 stadija un atsevišķi I stadijas gadījumi), tos var izņemt kolonoskopijas laikā. Kolonoskopija ir procedūra, kuras laikā caur anālo atveri zarnā ievada elastīgu zondi ar video kameru. Kolonoskopijas laikā var veikt:

•    Polipektomiju, kad audzējs tiek noņemts kopā ar polipu (audzējs ir izveidojies no polipa). Polipu noņem ar speciālu cilpu video kontrolē līdz ar polipa pamatni.

•    Lokāla ekscīzija ir invazīvāka metode, ko var veikt kolonoskopijas laikā. Ar speciāliem instrumentiem tiek izgriezti mazi audzēji, kas atrodas zarnas virspusējos slāņos ar nelielu atkāpi veselajos audos.

Ja audzējs tiek izņemts kolonoskopijas laikā, tad nav nepieciešama operācija ar vēdera dobuma atvēršanu. Mērķis ir izņemt visu audzēju. Ja ir zināms, ka audzēju pilnībā nav izdevies izgriezt kolonoskopijas laikā, tad ir nepieciešama operācija, ko dēvē par kolektomiju.

Kolektomija

Kolektomija ir zarnu daļas vai visas zarnas izņemšana. Blakus esošie limfmezgli arī tiek izgriezti.

•    Ja tiek izgriezta tikai daļa no zarna, tad to sauc par hemikolektomiju, daļēju kolektomiju vai segmentālu rezekciju. Ķirurgs operācijas laikā izgriež audzēju ar atkāpi veselajos audos uz abām pusēm no audzēja. Visbiežāk tiek izgriezta 1/4 vai 1/3 daļa no zarnas. Veselie zarnu segmenti tiek sašūti kopā, lai atjaunotu fēču pārvietošanos. Vismaz 12 limfmezgli tiek izgriezti, lai tos pārbaudītu mikroskopiski.

•    Ja tiek izgriezta visa resnā zarna, tad to dēvē par totālu kolektomiju. Totālu kolektomiju pielieto reti zarnu vēža gadījumā, ja vien nav citi iemesli bez audzēja. Iemesli totālai kolektomijai ir multipli polipi (piemēram, cilvēkiem ar ģimenes adenomatozo polipozi) vai iekaisīgo zarnu slimība.

Kā kolektomija tiek veikta?

Kolektomiju var veikt divos veidos:

•    Laparatomiski: viens liels grieziens pa vēdera priekšējo sienu.

•    Laparoskopiski: nelieli griezieni, caur kuriem vēdera dobumā tiek ievadīti instrumenti un video kamera.

Tā kā griezieni laparoskopiskas operācijas laikā ir mazāki, pacienti pēc šīs operācijas bieži vien ātrāk atgūstas un var tikt izrakstīti no slimnīcas. Taču laparoskopiska operācija ne vienmēr ir labākā pieeja zarnu vēža gadījumā un prasa ķirurga augstu kvalifikāciju.

Audzēja recidīva risks ir vienāds neatkarīgi no izvēlētās operācijas pieejas.

Zarnu stenoze

Zarnu stenoze ir zarnu lūmena aizaugšana ar audzēja masu, kad fēču pārvietošanās pa zarnu ir bloķēta. Zarnu audzēja gadījumā tas notiek lēnām un cilvēka pašsajūta pasliktinās vairāku nedēļu, pat mēnešu laikā. Šādos gadījumos pirms operatīvas terapijas atsevišķos gadījumos zarnā tiek ievadīts stents (caurulīte) kolonoksopijas laikā, lai atjaunotu fēču pārvietošanos pa zarnu traktu. Stents nodrošina atvērtu zarnu lūmenu, lai tikmēr pacientu var izmeklēt un sagatavot operācijai.

Gadījumos, kad nav iespējams ievietot stentu vai zarna ir perforējusi (caurums zarnu sieniņā, kas ļauj fēcēm nokļūt vēdera dobumā), tad operāciju jāveic nekavējoties. Operācijas laikā tiek veikta kolektomija un izveidora stoma (zarnas gals tiek piešūts pie vēdera priekšējās sienas un fēces izdalās caur vēdera priekšējos sienu speciālā stomas maisiņā). Stomu, kad resnā zarna tiek izvadīta caur vēdera priekšējo sienu sauc par kolostomu. Kolostomu pēc ārstēšanās beigām ir iespējams slēgt un zarnu galus savienot un atjaunot fēču pārvietošanos pa zarnu traktu. Gadījumos, kad tievā zarna tiek izvadīta caur vēdera priekšējo sienu, to dēvē par ileostomu. Arī šajā gadījumā ileostomas galā ir stomas maisiņš, kurā krājas fēces. 

Pēc ārstēšanās beigām, kad pacienta vispārējais stāvoklis uzlabojas, ir nepieciešama vēl vien operācija, lai stomu slēgtu jeb savienotu vienu zarnas galu ar otru un atjaunotu fēču pārvietošanos pa zarnu traktu. Stomas slēgšana var notikt 2 līdz 6 mēnešus pēc pirmās operācijas vai pat vēlāk, ja ir nozīmēta ķīmijterapija. Gadījumos, kad audzēju nav iespējams izoperēt, kolostoma vai ileostoma netiek slēgta un ir patstāvīga.

Operācijas izplatīta zarnu vēža gadījumā

Atsevišķos gadījumos, kad zarnu vēzis ir izplatījos citos orgānos un izveidojis zarnu stenozi, var tikt veikta operācija. Audzējs netiek izgriezts, bet zarna virs audzēja bloķējošas vietas tiek nogriezta un izvadīta uz vēdera priekšējās sienas stomas veidā. Tas palīdz pacientam uzlabot vispārējo stāvokli, jo tiek atjaunota fēču izvade un var uzsākt ķīmijterapiju. Šādas operācijas var tikt veiktas arī gadījumos, kad audzējs vēl nav izplatījies uz citiem orgāniem, bet citu iemeslu dēļ, tas nav izoperējams.

Gadījumos, kad ir atrastas dažas metastāzes plaušās vai aknās, var tikt nozīmēta operācija, lai tās izgrieztu, ja vien zarnu vēzis pirms tam ir ticis izoperēts. Šādu taktiku pielieto gadījumos, kad ir iespējams izgriezt visas metastāzes. Tas palīdz pagarināt dzīves garumu un atsevišķos gadījumos pastāv iespēja pacientu izārstēt. Lemjot par audzēja metastāžu rezekciju (izoperēšanu) jāņem vērā metastāžu lielums, skaits un atrašanās vieta.

Operatīvas terapijas blakus parādības

Iespējamās operācijas komplikācijas ir atkarīgas no operācijas plašuma un pacienta vispārējā stāvokļa pirms operācijas. Operācijas laikā un neilgi pēc operācijas vēro tādas komplikācijas kā asiņošanu, infekciju un trombu veidošanos kāju asinsvados.

Pēc operācijas ir raksturīgas sāpes operācijas rajonā, tādēļ tiek nozīmēti pretsāpju medikamenti. Uzreiz pēc operācijas būs nepieciešams laiks, kamēr zarnu darbība atjaunosies un paies dažas dienas līdz varēs atsākt ēst. Sekojiet ķirurga rekomendācijām par ēdiena un šķidruma uzņemšanu pēc operācijas periodā.

Dažreiz pēc zarnu operācijas var paiet vairākas dienas, kamēr zarnas atsāk darboties. Šo stāvokli sauc par ileusu. To var veicināt anestēzija vai operācija. Arī atsevišķi pretsāpju medikamenti var palēnināt zarnu darbību. Gadījumos, kad attīstās ileuss, ķirurgs rekomendēs neēst un pat atsevišķos gadījumos nedzert, īpaši, ja ir slikta dūša un vemšana. Var tikt nozīmēta papildus izmeklēšana, lai izslēgtu citus nopietnus ileusa iemeslus.

Retos gadījumos zarnu savienojuma vietā var veidoties sūce. Tas var izraisīt stipras sāpes vēdera dobumā, paaugstinātu temperatūru un vēdera priekšējās sienas sasprindzinājumu. Nelielas sūces gadījumā var būt traucēta vēdera izeja, samazināta apetīte un ilgstoša atkopšanās pēc operācijas. Sūce var radīt infekciju un var būt nepieciešama papildus operāciju. Iespējama arī vēdera priekšējās sienas brūces slikta dzīšana un atvēršanās, kas prasa papildus kopšanu.

Pēc operācijas ar laiku vēdera dobumā var veidoties rētaudi, kas salipina kopā orgānus un audus. To sauc par saaugumu slimību. Normāli zarnas vēdera dobumā brīvi pārvietojas. Saaugumu slimības gadījumos zarna var būt fiksēta un kad par to pārvietojas barības masa, tas var radīt sāpes vēdera dobumā. Atsevišķos gadījumos, lai risinātu zarnu necaurejamību, var tikt nozīmēta operācija, lai pārdalītu rētaudus. 

Kolostoma vai ileostoma

Operācijas laikā var tikt izveidota pagaidu vai pastāvīga kolostoma vai ileostoma. Pielāgošanās dzīvei ar stomu var prasīt laiku un nepieciešamību pārkārtot atsevišķus dzīves aspektus. Pacienti ar stomu tiek apmācīti kā to kopt un kā mainīt stomas maisiņus. Apmācību parasti veic medmāsa, bet stomai nepieciešamos maisus un palīglīdzekļus izraksta ģimenes ārsts.

Taisnās zarnas vēža operatīva terapija

Operācija bieži ir galvenā terapijas metode taisnās zarnas vēža ārstēšanā. Staru terapija un ķīmijterapija bieži tiek nozīmēta pirms vai pēc operācijas. Operācijas apjoms ir atkarīgs no audzēja stadijas, atrašanās vietas un operācijas mērķa.

Pirms operācijas ir nepieciešams noskaidrot cik tuvu audzējs ir anālai atverei, lai izlemtu kāda veida operācija tiks veikta. Ja audzējs ir infiltrējis sfinkteri (gredzenveida muskuli, kas noslēdz taisno zarnu), tas var ietekmēt operācijas iznākumu.

Polipektomija un lokāla ekscīzija

Agrīnu taisnās zarnas audzēju gadījumos (0 stadija un atsevišķi I stadijas gadījumi), tos var izņemt kolonoskopijas laikā. Kolonoskopija ir procedūra, kuras laikā caur anālo atveri zarnā ievada elastīgu zondi ar video kameru. Kolonoskopijas laikā var veikt:

•    Polipektomiju, kad audzējs tiek noņemts kopā ar polipu (audzējs ir izveidojies no polipa). Polipu noņem ar speciālu cilpu video kontrolē līdz ar polipa pamatni.

•    Lokāla ekscīzija ir invazīvāka metode, ko var veikt kolonoskopijas laikā. Ar speciāliem instrumentiem tiek izgriezti mazi audzēji, kas atrodas zarnas virspusējos slāņos ar nelielu atkāpi veselajos audos.

Ja audzējs tiek izņemts kolonoskopijas laikā, tad nav nepieciešama operācija ar vēdera dobuma atvēršanu. Mērķis ir izņemt visu audzēju. Ja ir zināms, ka audzēju pilnībā nav izdevies izgriezt kolonoskopijas laikā, tad ir nepieciešama operācija.

Transanāla ekscīzija

Šo operācijas veidu izmanto I stadijas taisnās zarnas audzēja gadījumā, kad audzējs neatrodas tuvu anālai atverei. Instrumenti taisnajā zarnā tiek ievadīti caur anālo atveri. Vēdera dobuma priekšējā sienā netiek izdarīti griezieni. Šo procedūru parasti veic lokālā anestēzijā, kad pacients ir nomodā.

Ķirurgs izgriež taisnās zarnas sieniņas gabalu ar atkāpi veselajos audos un radušos defektu aizšuj.

Limfmezgli netiek izņemti. Pacientiem tiek nozīmēta staru terapiju ar vai bez ķīmijterapijas, ja audzējs ir ieaudzis dziļi zarnas sieniņā, nav pilnībā izņemts vai ir aizdomas, ka tas varētu būt izplatījies uz limfmezgliem. Dažreiz staru terapijas vietā tiek nolemts veikt sekojošu plašāku operāciju.

Transanāla endoskopiska mikroķirurģija (TEM)

Šo procedūru veic I stadijas audzējiem, kuri atrodas augstāk taisnajā zarnā un ar transanālu ekscīziju nav aizsniedzami. Speciāls palielināmais stikls tiek ievietots zarnā, kas ļauj ķirurgam veikt precīzāku audzēja izgriešanu. Šai procedūrai ir nepieciešami speciāli instrumenti un apmācīti ķirurgi.

Taisnās zarnas priekšējā rezekcija

Atsevišķi I stadijas taisnās zarnas audzēji un lielākā daļa II un III stadijas audzēji, kuri atrodas taisnās zarnas sākuma daļā (tuvu savienojuma vietai ar S-veida zarnu), tiek operēti izmantojot taisnās zarnas priekšējo rezekciju. Operācijas laikā taisnās zarnas daļa kopā ar audzēju tiek izņemta. Atlikušās veselās zarnu daļas tiek savienotas. Atsevišķos gadījumos tiek izveidota stoma un zarnu savienošana notiek pēc vairākiem mēnešiem, veicot vēl vienu operāciju.

Taisnās zarnas priekšējo rezekciju veic vispārējā anestēzijā (pacients ir miegā un neko nejūt). Ķirurgs veic nelielus griezienus vēdera priekšējā sienā un operācijas laikā izņem zarnu ar audzēju, apkārt esošos audus un limfmezglus. 

Ja plānota staru un ķīmijterapija pirms operācijas, bieži vien pirms terapijas tiek izveidota ileostoma (tievā zarna tiek izvadīta uz vēdera priekšējo sienu). Tas dod iespēju taisnajai zarnai sadzīt pēc staru terapijas. Lielākoties pēc pāris nedēļām vai mēnešiem ileostoma tiek slēgta un fēču pārvietošanās pa zarnu tiek atjaunota.

Pacienti pēc taisnās zarnas priekšējās rezekcijas vairākas dienas pavada slimnīcā. Uzturēšanās laiks slimnīcā ir atkarīgs no operācijas apjoma un pacienta vispārējā stāvokļa. Atkopšanās process mājās var aizņemt 3 līdz 6 nedēļas.

Proktektomija ar kolo-anālo anastamozi

Atsevišķiem I stadijas un lielākajai daļai II un III stadijas taisnās zarnas audzējiem, kas atrodas taisnās zarnas vidusdaļā vai apakšējā trešdaļā, ir nepieciešama visas taisnās zarnas izņemšana. To sauc par totālu mezorektālu ekscīziju (TME), ko veic kopā ar blakus esošajiem limfmezgliem. Resnā zarna tiek savienota ar anālo atveri (kolo-anāla anastamoze), līdz ar to fēces tiks izvadītas caur anālo atveri kā pierasts.

Operācija tiek veikta vispārējā anestēzijā un pacients pavada vairākas dienas slimnīcā pēc operācijas. Atkopšanās process mājās var aizņemt 3 līdz 6 nedēļas.

Abdominoperineāla rezekcija (APR)

Šis operācijas veids var tikt izmantots pacientiem ar I-III stadijas taisnās zarnas vēzi, ja audzējs atrodas tuvu anālās atveres sfinkterim vai to cauraug.

Tiek izdarīti vairāki griezieni vēdera priekšējā sienā un ap anālo atveri, kas ļauj izgriezt taisno zarnu kopā ar anālās atveres sfinkteri, blakus esošajiem audiem un limfmezgliem. Tā kā tiek izgriezta anālā atvere, tiek izveidota pastāvīga kolostoma. 

Operācija tiek veikta vispārējā anestēzijā un pacients pavada vairākas dienas slimnīcā pēc operācijas. Atkopšanās process mājās var aizņemt 3 līdz 6 nedēļas.

Iegurņa ekszenterācija

Iegurņa ekszenterāciju veic gadījumos, kad audzējs ieaug blakus esošajos orgānos. Ļoti plaša operācija, kuras laikā tiek izgriezti arī tie orgāni, kuros audzējs ir ieaudzis, kā, piemēram, urīnpūslis, prostata (vīriešiem) vai dzemde (sievietēm).

Iegurņa ekszenterācijas laikā tiek izveidota kolostoma. Ja tiek izgriezts urīnpūslis, tad tiek izveidota arī urostoma (urīna izvadīšana caur vēdera priekšējo sienu). Atveseļošanās pēc šādas operācijas var prasīt vairākus mēnešus.

Operācijas metastātiska taisnās zarnas vēža gadījumā

Atsevišķos gadījumos, kad taisnās zarnas vēzis ir izplatījies citos orgānos un izveidojis zarnu stenozi, var tikt veikta operācija. Audzējs netiek izgriezts, bet resnā zarna virs audzēja bloķējošas vietas tiek nogriezta un izvadīta uz vēdera priekšējo sienu stomas veidā. Tas palīdz pacientam uzlabot vispārējo stāvokli, jo tiek atjaunota fēču izvade, un uzsākt ķīmijterapiju. 

Gadījumos, kad ir atrastas dažas metastāzes plaušās vai aknās, var tikt nozīmēta operācija, lai tās izgrieztu, ja vien taisnās zarnas vēzis pirms tam ir izoperēts. Šādu taktiku pielieto gadījumos, kad ir iespējams izgriezt visas metastāzes. Tas palīdz pagarināt dzīves garumu un atsevišķos gadījumos pastāv iespēja pacientu izārstēt. Lemjot par audzēja metastāžu rezekciju (izoperēšanu) jāņem vērā metastāžu lielums, skaits un atrašanās vieta.

Operatīvas terapijas blakus parādības

Iespējamās operācijas komplikācijas ir atkarīgas no operācijas plašuma un pacienta vispārējā stāvokļa pirms operācijas. Operācijas laikā un neilgi pēc operācijas vēro tādas komplikācijas kā asiņošanu, infekcijas un trombu veidošanos kāju asinsvados.

Pēc operācijas ir raksturīgas sāpes operācijas rajonā, tādēļ tiek nozīmēti pretsāpju medikamenti. Uzreiz pēc operācijas būs nepieciešams laiks, kamēr zarnu darbība atjaunosies un paies dažas dienas līdz varēs atsākt ēst. Sekojiet ķirurga rekomendācijām par ēdiena un šķidruma uzņemšanu pēc operācijas periodā.

Dažreiz pēc taisnās zarnas operācijas var paiet vairākas dienas, kamēr zarnas atsāk darboties. Šo stāvokli sauc par ileusu. To var veicināt anestēzija vai operācija. Arī atsevišķi pretsāpju medikamenti var palēnināt zarnu darbību. Gadījumos, kad attīstās ileuss, ķirurgs rekomendēs neēst un pat atsevišķos gadījumos nedzert, īpaši, ja ir slikta dūša un vemšana. Var tikt nozīmēta papildus izmeklēšana, lai izslēgtu citus nopietnus ileusa iemeslus.

Retos gadījumos zarnu savienojuma vietā var veidoties sūce. Tas var izraisīt stipras sāpes vēdera dobumā, paaugstinātu temperatūru un vēdera priekšējās sienas sasprindzinājumu. Nelielas sūces gadījumā var būt traucēta vēdera izeja, samazināta apetīte un ilgstoša atkopšanās pēc operācijas. Sūce var radīt infekciju, kas var rezultēties ar papildus operāciju. Iespējama arī vēdera priekšējās sienas brūces slikta dzīšana un atvēršanās, kas prasa papildus kopšanu.

Pēc operācijas ar laiku vēdera dobumā var veidoties rētaudi, kas salipina kopā orgānus un audus. To sauc par saaugumu slimību. Normāli zarnas vēdera dobumā brīvi pārvietojas. Saaugumu slimības gadījumos zarna var būt fiksēta un kad par to pārvietojas barības masas, tas var radīt sāpes vēdera dobumā. Atsevišķos gadījumos, lai risinātu zarnu necaurejamību, var tikt nozīmēta operācija, lai pārdalītu rētaudus. 

Seksuālās funkcijas traucējumi un neauglība

Taisnās zarnas operācijas var izraisīt seksuālas funkcijas traucējumus, kas var ietekmēt dzīves kvalitāti. Pārrunājiet ar savu ķirurgu kādas vizuālas un funkcionālas izmaiņas ir gaidāmas pēc operācijas. Pēc taisnās zarnas operācijas var būt:

•    Vīriešiem pēc abdominoperianālas rezekcijas (APR) var būt problēmas ar erekciju un var tikt ietekmēta spēja sasniegt orgasmu. Citos gadījumos var samazināties orgasma intensitāte. APR var izraisīt arī vīrieša neauglību. Runājiet ar ārstu par iespējām saglabāt savu ģenētisko materiālu pirms operācijas, ja vēlaties nākotnē bērnus.

•    Sievietēm parasti taisnās zarnas operācijas neietekmē seksuālo funkciju. Vēdera dobuma operācijas, kas izraisa saaugumu veidošanos, var izraisīt sāpes un diskomfortu dzimumakta laikā. Gadījumos, kad operācijas laikā tiek izņemta dzemde, nākotnē vairs nav iespējama grūtniecība.

Kolostoma var ietekmēt patiku pret savu ķermeni un seksuālo dzīvi. Neskatoties uz pielāgošanos procesu, pacientiem ar kolostomu ir iespējama pilnvērtīga seksuālā dzīve.

Zarnu vēža ablācijas un embolizācijas iespējas

Gadījumos, kad zarnu vēzis ir izplatījies citos orgānos kā plaušās vai aknās, audzēja metastāzes ir iespējams izņemt ķirurģiski vai arī likvidēt ar ablācijas vai embolizācijas palīdzību.

Ablāciju vai embolizāciju izmanto, ja zarnu vēzis ir izoperēts un ir atsevišķas plaušu vai aknu metastāzes, kuras visas var tikt iznīcinātas.

Ablāciju un embolizāciju izmanto arī gadījumos, kad audzējs ir atgriezies pēc operācijas un pacientiem operācija nevar tikt veikta vispārējā stāvokļa dēļ vai metastāžu atrašanās vietas dēļ. Šīs metodes palīdz pacientam pagarināt dzīves garumu un arī samazināt simptomus, ko izraisa audzēja metastāzes, piemēram, sāpes.

Lielākoties veicot šīs procedūras, pacientam nav nepieciešams palikt pa nakti slimnīcā.

Ablācija

Ablācija tiek pielietota, lai iznīcinātu nelielas (līdz 4 cm) audzēja metastāzes. Pastāv dažādi ablācija veidi:

•    Radiofrekvences ablācija (RFA): biežākā no ablācijas metodēm un tiek izmantota, lai ārstētu aknu metastāzes. Tās laikā tiek izmantotas augstas enerģijas radio viļņi, kas nogalina audzēja šūnas. Ultrasonogrāfijas vai datortomogrāfijas kontrolē aknu metastāzē ievada adatu caur vēdera priekšējo sienu, caur kuru radio viļņi nonāk tieši audzēja metastāzē un to iznīcina.

•    Mikroviļņu ablācija: tiek pielietota aknu metastāzēm. Līdzīgi kā RFA tiek izmantota ultrasonogrāfija vai datortomogrāfija, lai vizualizētu aknu metastāžu atrašanās vietu un tajās ievadītu adatu. Caur adatu metastāzēs nokļūst elektromagnētiskie mikroviļņi, kas izraisa augstu temperatūru un nogalina audzēja šūnas. Pielieto aknu metastāzēm līdz 6 cm.

•    Etanola (alkohola) ablācija: dēvē arī par perkutānām etanola injekcijām, kad audzēja metastāzē ievada koncentrētu alkoholu līdzīgi kā pie citām ablācijas metodēm. Dažreiz nepieciešamas atkārtotas ievades.

•    Krioablācija: izmantojot ultrasonogrāfiju, audzēja aknu metastāzē tiek izvadīta metāla zonde, caur kuru audzējā tiek pievadīta auksta gāze, lai nogalinātu audzēja šūnas. Metodi veic vispārējā anestēzijā (pacients miegā) un nepieciešams vairākas reizes atkārtot.

Ablācijas blakus parādības

Iespējās blaknes var būt:

•    Sāpes vēderā

•    Aknu infekcija

•    Drudzis

•    Asiņošana vēdera dobumā

•    Palielināti aknu funkcionālie testi

Nopietnas komplikācijas pēc procedūras tiek novērotas reti.

Embolizācija

Embolizāciju izmanto, lai ārstētu aknu metastāzes. Embolizācijas laikā caur artēriju audzēja metastāzē ievada vielas, kas bloķē vai samazina asins plūsmu uz audzēja metastāzi.

Aknai asins pieplūst no 2 lieliem asinsvadiem. Lielākā aknas daļa asinis saņem no portālās vēnas, bet audzēja šūnas parasti tiek apasiņotas no aknu artērijas. Daļēji bloķējot aknu artēriju, kas apgādā ar asinīm audzēja šūnas, tiek nogalinātas audzēja šūnas, bet aknu normālās šūnas cieš maz, jo tās tiek apasiņotas no portālās vēnas. 

Embolizāciju var izmantot pie aknu metastāzēm, kas ir lielākas par 5 cm, kurām lieluma dēļ nevar pielietot ablāciju. Embolizāciju var kombinēt arī kopā ar ablāciju. Tā kā embolizācija var nedaudz pasliktināt aknu funkciju, šo metode nevajadzētu pielietot pacientiem ar tādām aknu slimībām kā ciroze vai hepatīts.

Pastāv 3 galvenie embolizācijas veidi, lai ārstētu zarnu vēža aknu metastāzes:

•    Arteriāla embolizācija arī tiek dēvēta par trans-arteriālu embolizāciju jeb TAE. Procedūras laikā cirkšņa artērijā tiek izdarīts neliels grieziens un ievietots katetrs (neliela, kustīga caurulīte). Caur katetru asinīs tiek ievadīta speciāla krāsviela un veikti rentgenuzņēmumi, lai atrastu aknu artēriju. Aknu artērijā tiek ievadītas vielas, kas to nobloķē un samazina asins apgādi audzēja šūnām.

•    Ķīmijembolizācija arī tiek dēvēta par trans-arteriālu ķīmijembolizāciju (TAĶE). Tā kombinē arteriālu embolizāciju ar ķīmijterapiju. TAĶE laikā aknu artērijā tiek ievadīts ķīmijterapijas medikaments. TAĶE var tikt atkārtota 4 līdz 6 nedēļu laikā.

•    Radioembolizācija kombinē embolizāciju ar staru terapiju. Aknu artērijā tiek ievadītas radioaktīvas yttrium-90 lodītes, kas nokļūstot tuvu audzējam, to apstaro un iznīcina.

Embolizācijas blakus parādības

Embolizācijas blaknes var būt:

•    Sāpes vēderā

•    Drudzis

•    Slikta dūša

•    Žultspūšļa iekaisums

•    Trombu veidošanās aknu asinsvados

•    Palielināti aknu funkcionālie testi

Tā kā tiek bojāti arī veselie aknu audi, aknu funkcionālo testu pasliktināšanās ir bieži vērojama parādībā pēc embolizācijas. Nopietnas komplikācijas pēc embolizācijas ir reti.

Staru terapija izmanto augstas enerģijas starus (kā rentgenstarus) vai radioaktīvas daļiņas, lai iznīcinātu audzēja šūnas. Biežāk staru terapiju izmanto, lai ārstētu taisnās zarnas vēzi nevis resnās zarnas vēzi. Staru terapija var tikt kombinēta ar ķīmijterapiju, lai panāktu labāku efektu. Šo metožu apvienojumu dēvē par staru-ķīmijterapiju.

Staru terapija resnās zarnas vēzim

Resnās zarnas vēzim staru terapiju pielieto tikai atsevišķos gadījumos:

•    Pirms operācijas (kopā ar staru terapiju), ja audzējs ir fiksēts un saaudzis ar blakus esošajiem orgāniem, lai to samazinātu un varētu izoperēt

•    Pēc operācijas, ja audzējs ieaudzis blakus esošajos orgānos un nav pārliecības, ka viss audzējs ir pilnībā izoperēts.

•    Operācijas laikā. To dēvē par intraoperatīvu staru terapiju.

•    Kombinācijā ar ķīmijterapiju, ja pacientam nav iespējama operācija blakus saslimšanu vai vispārējā stāvokļa dēļ un audzējs atrodas zarnu nekustīgajās daļās.

•    Lai mazinātu tādus simptomus kā zarnu stenozi (audzējs bloķē fēču pārvietošanos pa zarnu traktu), asiņošanu vai sāpes.

•    Lai ārstētu kaulu, plaušu vai galvas smadzeņu metastāzes.

Staru terapija taisnās zarnas vēzim

Taisnās zarnas vēzim staru terapija tiek izmantota daudz biežāk nekā resnās zarnas vēzim:

•    Pirms vai pēc operācijas, bieži kombinācijā ar ķīmijterapiju. Lielākā daļa ārstu dod priekšroku veikt staru terapiju pirms operācijas, lai operācijas laikā būtu vieglāk izdalīt audzēju no veselajiem audiem. Šādu pieeju sauc par neoadjuvantu terapiju. Staru- ķīmijterapijas pirms operācijas samazina anālās atveres sfinktera bojājumu operācijas laikā. Staru- ķīmijterapijas laikā tiek ārstēti arī limfmezgli.

•    Operācijas laikā. To dēvē par intraoperatīvu staru terapiju.

•    Kombinācijā ar ķīmijterapiju, ja pacientam nav iespējama operācija blakus saslimšanu vai vispārējā stāvokļa dēļ, lai mazinātu audzēja radītos simptomus kā stenozi, asiņošanu, sāpes.

•    Atkārtoti, ja vēro audzēja recidīvu mazajā iegurnī.

•    Lai ārstētu kaulu, plaušu vai galvas smadzeņu metastāzes.

Staru terapijas veidi

Zarnu vēža ārstēšanā var tikt pielietoti dažādi staru terapijas veidi.

•    Ārējā distances staru terapija. Šo staru terapijas veidu izmanto visbiežāk. Staru terapija tiek raidīta no ierīces, kas atrodas nelielā attālumā no pacienta. Tas ir līdzīgi kā rentgena uzņemšana, tikai saņemot lielāku radiācijas devu. Cik ilgi un cik bieži tiks nozīmēta staru terapija, ir atkarīgs no staru terapijas iemesla. Staru terapija var aizņemt dažas dienas līdz vairākas nedēļas. Mūsdienās ir pieejamas jaunas saudzīgākas ārējās distances staru terapijas metodes, tādas kā trīs dimensionāla konformāla staru terapija (3D-CRT), intensitātes modulēta staru terapija (IMRT) un stereotaktiska staru terapija (SBRT). Ar šīm metodēm var tikt ārstētas plaušu, aknu metastāzes, tādejādi samazinot staru terapijas kaitīgo efektu uz veselajiem audiem. Parasti šīs metodes izmanto mazām audzēja metastāzēm, kad operācija nav iespējama. 

•    Iekšējā staru terapija jeb brahiterapija. Brahiterapija var tikt pielietota atsevišķu taisnās zarnas audzēju gadījumā, bet nepieciešami papildus pētījuma, lai noskaidrotu kādos gadījumos to pielietot. Brahiterapijas laikā audzējā vai blakus tam tiek ievietotas radioaktīvas lodītes, kas izstaro starus, neietekmējot ādu vai citus orgānus salīdzinot ar ārējo distances staru terapiju.

•    Endokavitāra staru terapija  ir brahiterapijas paveids, kad zarnā tiek ievietota balonam līdzīga ierīce, kas izdala augstas intensitātes staru terapiju uz dažām minūtēm. Parasti šo procedūru atkārto 4 reizes ar 2 nedēļu starplaiku. Šo metodi pielieto maziem audzējiem vai audzēju recidīvu gadījumā, kombinējot to ar ārējās distances staru terapiju.

•    Radioembolizācija. Radioaktīvas lodītes tiek pievadītas embolizācijas laikā. Sīkāk skatīt sadaļā pie embolizācijas. 

Staru terapijas blakus parādības

Jautājiet savam staru terapeitam par agrīnām un vēlīnām staru terapijas blaknēm. Iespējamās staru terapijas blakus parādības:

•    Staru dermatīts – ādas iekaisums vietā, kur organismā iegājis staru kūlis. Staru dermatīts var izpausties no ādas apsārtuma līdz čūlām.

•    Problēmas ar brūču dzīšana, ja staru terapija saņemta pirms operācijas

•    Slikta dūša

•    Zarnu kairinājums, kas var izpausties ar caureju, sāpēm vēdera izejas laikā vai asins piejaukumu fēcēm

•    Nekontrolēta vēdera izeja

•    Urīnpūšļa kairinājums, kas var izpausties ar biežu nepieciešamību urinēt, sāpīgu vai dedzinošu urināciju, asins piejaukumu urīnam

•    Nogurums

•    Seksuālās funkcijas problēmas, kā erekcijas problēmas vīriešiem un maksts karinājums sievietēm

•    Rētaudu veidošanās apstarojamā rajonā

Lielākā daļā blakus parādības ar laiku izzudīs, bet atsevišķas blaknes var palikt uz mūžu. 

Papildus informāciju par staru terapiju lasiet ‘’Distances staru terapija’’.

Ķīmijterapija zarnu vēzim

Ķīmijterapija ir ārstēšanas metode ar pret-audzēja zālēm, kas var tikt ievadītas vēnā vai lietotas tablešu veidā. Šie medikamenti nokļūstot asinīs, ceļo pa visu organismu. Ķīmijterapiju bieži izmanto zarnu vēža ārstēšanā.

Ķīmijterapija var tikt izmantota dažādos zarnu vēža ārstēšanas posmos:

•    Adjuvanta ķīmijterapija tiek pielietota pēc operācijas. Adjuvantas ķīmijterapijas mērķis ir nogalināt audzēja šūnas, kas varētu būt palikušas vēdera dobumā pēc operācijas un arī audzēja šūnas, kas varētu cirkulēt asinīs un nokļūt citos orgānos, bet ko vēl nav iespējams redzēt izmeklējumos mazo izmēru dēļ. Adjuvanta ķīmijterapija palīdz samazināt audzēja recidīva risku.

•    Neoadjuvanta ķīmijterapija tiek pielietota pirms operācijas (dažreiz kopā ar staru terapiju), lai samazinātu audzēja izmēru un to varētu vieglāk izoperēt. Neoadjuvantu ķīmijterapiju bieži pielieto pie taisnās zarnas audzējiem.

•    Paliatīva ķīmijterapija tiek pielietota pacientiem ar izplatītu zarnu vēzi, kas ir izplatījies uz citiem orgāniem, kā piemēram, uz aknām, plaušām. Paliatīva ķīmijterapija pagarina pacienta dzīves garumu un uzlabo dzīves kvalitāti, mazinot audzēja izraisītos simptomus.

Kā ķīmijterapija tiek nozīmēta?

Ķīmijterapija zarnu vēža gadījumā var tikt nozīmēta:

•    Sistēmiska ķīmijterapija: zāles tiek ievadītas vēnā vai asinīs nonāk uzsūcoties no tabletēm kuņģī. Zāles nokļūst asins straumē un tiek nogādātas gandrīz uz visām ķermeņa vietām.  

•    Reģionāla ķīmijterapija: zāles tiek ievadītas tieši artērijā, kas apasiņo audzēju. Piemēram, transarteriālas ķīmijembolizācijas (TAĶE) laikā. Sīkāk skatīt pie embolizācijas.

Ķīmijterapijas procedūra, ievadot zāles vēnā, var ilgt no dažām minūtēm līdz vairākām stundām. Atsevišķos gadījumos, ja ir trauslas vēnas, ir nepieciešams ievietot porta katetru. Tā ir speciāla ierīce, ko ievada zem ādas krūškurvja priekšējā sienā un tā ir savienota ar tievu caurulīti ar vēnu. Pateicoties porta katetram, netiek bojātas rokas vēnas.

Ķīmijterapija tiek nozīmēta kursu veidā, dodot laiku organismam atjaunoties. Kursi visbiežāk ir 2 vai 3 nedēļas gari.

Sīkāk par ķīmijterapiju ‘’Jautājumi un atbildes par ķīmijterapiju’’ un ķīmijterapijas ABC.

Adjuvanta un neoadjuvanta ķīmijterapija visbiežāk tiek nozīmēta 3 līdz 6 mēnešus. Ķīmijterapijas ilgums izplatīta zarnu vēža gadījumā var atšķirties un ir atkarīgs no audzēja veida, pacienta vispārējā stāvokļa un blakus parādībām. Visbiežāk pielieto 2 vai 3 medikamentu kombināciju. Dažreiz ķīmijterapiju kombinē ar mērķterapiju.

Ķīmijterapijas blakus parādības

Ķīmijterapija nogalina šūnas, kas ātri dalās. Tādas ir audzēja šūnas, bet arī atsevišķas organisma veselās šūnas. Līdz ar to ķīmijterapija ietekmē arī veselās organisma šūnas, radot blakus parādības.

Ķīmijterapijas blaknes ir atkarīgas no ķīmijterapijas medikamenta un terapijas ilguma. Biežākās blaknes:

•    Matu izkrišana

•    Čūliņas mutē

•    Apetītes zudums vai svara samazināšanās

•    Slikta dūša, vemšana

•    Caureja

•    Nagu izmaiņas

•    Ādas izmaiņas

Ķīmijterapijas blaknes 

Ķīmijterapija var arī ietekmēt asins šūnas:

•    Palielināts infekciju risks (jo var samazināties leikocītu skaits)

•    Vieglāka zilumu veidošanās un lielāks asiņošanas risks (jo var samazināties trombocītu skaits)

•    Nogurums (var samazināties hemoglobīna līmenis un citi iemesli)

Citas blaknes var būt specifiskas konkrētam ķīmijterapijas medikamentam:

•    Roku-pēdu sindroms - sindroms var sākties kā roku un pēdu apsārtums, kas var progresēt līdz sāpēm plaukstās un pēdās. Smagākos gadījumos var attīstīties sāpīgas čūlas un dziļas sāpīgas plaisas plaukstās un pēdās. Informējiet savu onkologu ķīmijterapeitu, ja novērojiet ādas izmaiņas uz rokām un pēdām.

•    Neiropātija - izraisa roku un pēdu nejūtīgumu, notirpumu vai pat sāpes pirkstu galos. Tas var radīt arī pastiprinātu jutību uz aukstumu rīklē, barības vadā un plaukstās. Var parādīties sāpes rīklē, dzerot aukstu ūdeni, vai pirkstos, pieskaroties aukstiem priekšmetiem. 

•    Alerģiska reakcija - simptomi var būt ādas nieze, spiedoša sajūta krūškurvī, elpas trūkums, muguras sāpes, galvas reiboņi, pēkšņs nespēks. Ja šādi simptomi parādās ķīmijterapijas ievades laikā, nekavējoties informējiet medmāsu.

•    Caureja ir bieža blakne, saņemot zarnu audzēja ķīmijterapijas medikamentus. Sekojiet ārsta sniegtajām rekomendācijām kā rīkoties caurejas gadījumā.

Lielākā daļa blakus parādības izzūd neilgi pēc ķīmijterapijas pabeigšanas. Atsevišķas blaknes var saglabāties ilgstoši un nepāriet, kā, piemēram, neiropātija. Daudzas blakus parādības ir novēršamas. Kā, piemēram, sliktas dūšas un vemšanas gadījumā profilaktiski var lietot pret vemšanas zāles, ko rekomendējis onkologs ķīmijterapeits. 

Informējiet par blakus parādībām savu ārstējošo onkologu vai onkoloģijas medmāsu, lai laicīgi varētu tik nozīmēta atbilstoša blaknes samazinoša terapija.

Mērķterapija

Mērķterapija darbojas pēc cita principa nekā ķīmijterapija. Atsevišķos gadījumos mērķterapija darbojas pat ja ķīmijterapija nestrādā un mērķterapijai ir citas blakus parādības. Mērķterapiju var kombinēt ar ķīmijterapiju vai izmantot monoterapijā.

Mērķterapija līdzīgi kā ķīmijterapija nokļūst asins straumē un izplatās pa visu organismu, kas ir svarīgi, ja audzējs ir izplatījies uz citiem orgāniem. 

Zarnu vēža ārstēšanā ir pieejami vairāki mērķterapijas medikamenti.

Medikamenti, kas ietekmē asinsvadu veidošanos

Vaskulārais endoteliālais augšanas faktors (vascular endothelial growth factor (VEGF)) ir proteīns, kas veicina jaunu asinsvadu veidošanos audzējā (angioģenēze). Zāles, kas bloķē VEGF veidošanos var tikt izmantotas, lai ārstētu zarnu vēzi. Šos medikamentus nozīmē infūza veidā vēnā ik 2 vai 3 nedēļas, lielākoties kombinācijā ar ķīmijterapiju. 

Biežākās VEGF blakus parādības:

•    Augsts asinsspiediens

•    Nogurums

•    Asiņošana

•    Samazināts leikocītu skaits

•    Galvassāpes

•    Čūliņas mutē

•    Samazināta apetīte

•    Caureja

Retākas, bet nopietnās blaknes ir trombu veidošanās, smaga asiņošana, caurumu veidošanās zarnā (perforācija), sirds problēmas, nieru problēmas un lēna brūču dzīšana. Ja zarnā izveidojas perforācija, tad bieži vien ir nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās un antibakteriāla terapija.

Vēl viena nopietna blakusparādība ir alerģiska reakcija infūzijas laikā, kas var izraisīt grūtības elpot un asinsspiediena krišanos. 

Medikamenti, kas ietekmē EGFR

Epidermālais augšanas faktora receptors (Epidermal growth factor receptor (EGFR)) ir proteīns, kas stimulē audzēja augšanu. Medikamenti, kas bloķē EGFR tiek saukti par EGFR inhibitoriem un tos izmanto izplatīta zarnu vēža gadījumā (IV stadija). EGFR inhibitori tiek nozīmēti intravenozas infūzijas veidā katru vai katru otro nedēļu.

Pirms šo medikamentu nozīmēšanas audzēja materiāls tiek testēts uz KRAS, NRAS un BRAF mutācijām. Pacientiem, kuriem tiek atrastas šīs mutācijas, EGFR inhibitori nestrādā. Tādēļ EGFR inhibitori tiek nozīmēti tikai tiem pacientiem, kuriem nav šo mutāciju, kombinācijā ar ķīmijterapiju.

Izņēmums ir EGFR inhibitoru kombinēšana ar BRAF inhibitoriem. Šī kombinācija pagarina pacienta dzīves garumu.

Biežākā EGFR inhibitoru blakne ir aknei līdzīgi izsitumi uz sejas un dekoltē zonā, kas dažreiz var progresēt un iekaist. Iekaisuma gadījumā jālieto antibakteriāli krēmi. Pētījumos ir pierādīts, ka tiem pacientiem, kuriem novēro ādas izsitumus ir labāka atbildes reakcija uz terapiju un garāka dzīvildze. Citas blaknes:

•    Galvassāpes

•    Nogurums

•    Drudzis

•    Caureja

Reta, bet nopietna blakne ir alerģiska reakcija infūzijas laikā. Tas var radīt grūtības elpot un zemu asinsspiedienu. 

Sīkāk par matu, ādas, nagu un mutes dobuma kopšanu, lietojot EGFR inhibitorus lasiet šeit. 

Medikamenti, kas ietekmē BRAF gēna izmaiņas

Nelielai pacientu daļai tiek atrastas mutācijas BRAF gēnā. Audzēja šūnās, kur ir BRAF mutācija, veidojas patoloģisks BRAF proteīns, kas veicina šūnas augšanu. Daži medikamenti darbojas pret šo patoloģisko BRAF proteīnu.

IV stadijas zarnu vēža gadījumā audzēja materiāls tiek testēts uz BRAF gēna mutācijām.

Šie medikamenti ir BRAF inhibitori, kas spēj ietekmēt patoloģisko BRAF proteīnu. Pacientiem ar izplatītu zarnu vēzi tiek nozīmēts BRAF inhibitors kombinācijā ar EGFR inhibitoru, kas palēnina audzēja augšanu.

Parasti tos lieto vienu reizi dienā.

Biežākās blakus parādības ir ādas sabiezēšanās, caureja, ādas izsitumi, samazināta apetīte, vēdersāpes, locītavu sāpes, nogurums un slikta dūša.

Retos gadījumos, pacientiem, kas lietojuši BRAF inhibitorus, var attīstīties plakanšūnu ādas vēzis, ko ārstē ar operāciju. Gadījumos, ja rodas ādas izmaiņas, vērsieties pie dermatologa un informējiet savu ārstējošo onkologu. 

Medikamenti, kas ietekmē HER2

Nelielai pacientu daļai uz audzēja šūnu virsmas tiek atrasti HER2 proteīni palielinātā daudzumā. Šādos gadījumos audzēji tiek dēvēti par HER2 pozitīviem audzējiem. 

Izplatīta HER2 pozitīva zarnu vēža gadījumā, kas jau ir ārstēts ar ķīmijterapiju, visbiežāk izmanto mērķterapiju.

HER2 mērķterapijas blakus parādības bieži vien ir vieglas, bet retos gadījumos var būt nopietnas un atšķirties atkarībā no izmantotā medikamenta. 

Viena no blaknēm ir sirds bojājums terapijas laikā vai pēc tās. Lai kontrolētu sirds funkciju, onkologs nozīmēs ehokardiogrāfiju. Ja attīstās elpas trūkums, ātra sirdsdarbība, kāju tūska un izteikts nogurums, dodieties pie kardiologa un informējiet savu ārstējošo onkologu.

Daži HER2 medikamenti var radīt caureju. Konsultējieties ar savu ārstu vai medmāsu kā rīkoties šādos gadījumos.

Ir gadījumi, kad novēro roku-pēdu sindromu, kas izpaužas kā rokas un kāju apsārtums, sāpīgums, iespējamas pat čūlas.

Šie medikamenti var izraisīt aknu bojājumu. Terapijas laikā ārsts nozīmēs regulāras asins analīžu kontroles, lai novērtētu aknu rādītājus.

Retos gadījumos var izraisīt nopietnu plaušu bojājumu, kas var apdraudēt dzīvību. Svarīgi informēt savu ārstējošo ārstu vai medmāsu, ja parādās grūtības elpot, klepus vai drudzis.

Medikamenti, kas ietekmē NTRK gēnu izmaiņas

Nelielai zarnu audzēju daļai var atrast izmaiņas NTRK gēnos. Izmaiņas NTRK gēnos rezultējas ar patoloģiska TRK proteīna veidošanos, kas veicina audzēja šūnu augšanu.

Larotrectinib un entrectinib ir zāles, kas spēj ietekmēt TRK proteīnus. Šos medikamentus nozīmē pacietiem ar IV stadijas zarnu vēzi, kuriem ir atklātas mutācijas NTRK gēnos un kuriem audzējs progresē, neskatoties uz jau saņemto ārstēšanu.

Šos medikamentus lieto tablešu veidā vienu vai divas reizes dienā.

Biežākās blakus parādības ir nogurums, slikta dūša, vemšana, aizcietējumi, svara pieaugums un caureja.

Retākas, bet nopietnākas blaknes ir aknu bojājums, sirds bojājums un apjukums.

Citi mērķterapijas medikamenti

Kā papildus medikamenti kuņģa vēža ārstēšanā var tikt piemēroti multikināžu inhibitori. Kināzes ir proteīni, kas atrodas uz šūnas virsmas un kas nodrošina signālu palaišanu uz šūnas kontroles centriem. Šie medikamenti nobloķē vairākas kināzes, kas veicina audzēja šūnu augšanu un jaunu asinsvadu veidošanos. Bloķējot šīs kināzes, tiek palēnināta audzēja augšana. Šo medikamentu izmanto IV stadijas gadījumā, kad iepriekš nozīmētie medikamenti vairs nedarbojas.

Biežākās blaknes ir nogurums, izsitumi, roku-pēdu sindroms (apsārtušas, sāpīgas plaukstas un pēdas), caureja, paaugstināts asinsspiediens, svara zudums un vēdersāpes.

Retākas, bet nopietnākas blaknes ir spēcīga asiņošana vai perforācija (caurumu veidošanās zarnās).

Imūnterapija

Imūnterapija aktivizē paša cilvēka imūno sistēmu, lai tā atpazītu un iznīcinātu audzēja šūnas. Imūnterapiju var izmantot izplatīta zarnu vēža gadījumā.

Imūno kontrolpunktu inhibitori

Svarīgs imūnas sistēmas uzdevums ir neuzbrukt veselajām organisma šūnām. Lai to nodrošinātu, imūnā sistēma ir ar izslēgtiem ‘’kontrolpunktiem’’ – proteīniem uz imūnās sistēmas šūnu virsmas. Brīdī, kad šie proteīni tiek ieslēgti, imūnā sistēma var uzsākt imūno atbildes reakciju. Zarnu audzēja šūna citreiz izmanto šo kontrolpunktu izslēgšanu, lai izvairītos no imūnās sistēmas uzbrukuma. Medikamenti, kas ietekmē šos kontrolpunktus, var aktivizēt imūno sistēmu un likt tai uzbrukt audzēja šūnām.

Imūno kontrolpunktu inhibitorus izmanto tikai gadījumos, ja tiek atrasta augsta mikrosatelītu nestabilitāte (microsatellite instability (MSI-H)) vai izmaiņas mismatch repair gēnos (dMMR). 

PD-1 inhibitori

Tie ir medikamenti, kas ietekmē PD-1 – proteīnu, kas atrodas uz imūnās sistēmas šūnām jeb T limfocītiem. Bloķējot PD-1 uz T limfocītu virsmas, T limfocīti var uzbrukt audzēja šūnām. 

CTLA-4 inhibitori

Medikamenti, kas aktivizē imūno sistēmu. Tie bloķē CTLA-4 – proteīnu uz T limfocītu virsmas.

Šos medikamentus var izmantot arī kombinētā terapijā, lai ārstētu IV stadijas zarnu vēzi. Nozīmē intravenozi ik 3 vai 4 nedēļu režīmā.

Imūnterapijas blakus parādības 

Imūnterapijas biežākās blakus parādības ir nogurums, klepus, slikta dūša, caureja, ādas nieze, samazināta apetīte, locītavu sāpes un nieze.

Citas retākas, bet nopietnākas blaknes:

•    Infūzijas reakcijas: atsevišķos gadījumos var attīstīties infūzijas reakcijas medikamenta ievades laikā. Tā ir alerģiska reakcija, kas var izpausties ar drudzi, temperatūru, sejas apsārtumu, niezi, sliktu pašsajūtu, grūtībām elpot. Svarīgi nekavējoties informēt medmāsu, ja rodas šādas sūdzības medikamenta ievades laikā.

•    Autoimūnas reakcijas: imūnterapija noņem ‘’bremzes’’ no imūnās sistēmas, kas var izraisīt imūnās sistēmas uzbrukumu veselajām organisma šūnām kā plaušām, zarnām, aknām, hormonus veidojošiem dziedzeriem, nerviem, ādai, nierēm un citiem orgāniem. Svarīgi informēt savu ārstējošo onkologu par simptomiem. Atsevišķos gadījumos imūnterapiju nepieciešams pārtraukt un uzsākt kortikosteroīdus, lai nomāktu imūnās sistēmas aktivitāti. 

Sīkāk par imūnterapijas blaknēm ‘’Imūnterapijas blaknes, rokasgrāmata pacientiem’’.

Simptomātiska terapija un paliatīva aprūpe

Pacientiem, kuru vispārējais stāvoklis ir smags vai ir nozīmīgas blakus saslimšanas, specifiska terapija nav iespējama. Šiem pacientiem tiks nozīmēta simptomātiska terapija un paliatīva aprūpe, kuras mērķis ir uzlabot pacienta pašsajūtu, mazināt simptomus. Simptomātisku terapiju un paliatīvo aprūpi nodrošina ģimenes ārsts un paliatīvās aprūpes speciālists. Šāda taktika var tikt nozīmēta uzreiz pēc audzēja atklāšanas vai pēc saņemtas pretaudzēja terapijas, kad visas ārstēšanās iespējas ir izsmeltas vai pasliktinājies pacienta vispārējais stāvoklis. 

Par paliatīvās aprūpes iespējām Latvijā sīkāku informāciju meklējiet Paliatīvās aprūpes iespējas Latvijā.

Salīdzinot ar citiem ļaundabīgajiem audzējiem, zarnu vēža attīstībā īpaši svarīga loma ir tieši ar dzīvesveidu saistītajiem riska faktoriem. Tavos spēkos ir tos novērst, būtiski samazinot zarnu vēža attīstības risku. 

• Veido savu ēdienkarti sabalansētu – ik dienas savā ēdienkartē iekļauj dārzeņus, augļus un ogas, pilngraudu produktus, pākšaugus, dzer ūdeni. Gatavojot ēdienu, izmanto tvaicēšanu, sautēšanu un vārīšanu. Ierobežo uzņemtā sāls un cukura daudzumu. Vairāk par uztura ieteikumiem skatīt šeit.

• Esi fiziski aktīvs vismaz 30 minūtes katru dienu - ej garās pastaigās, peldi, skrien! Sīkāku informāciju meklējiet šeit.

• Atmet smēķēšanu!

• Pārdomā savus alkohola lietošanas paradumus un, ja nepieciešams, ierobežo alkohola lietošanas biežumu un daudzumu. Ja saproti, ka alkohola lietošanas paradumos ir nepieciešamas izmaiņas, vērsies pēc palīdzības pie narkologa vai sava ģimenes ārsta.

Zarnu vēža skrīnings - slēpto asiņu izmeklējums fēcēs

Skrīnings ir audzēja vai priekšvēža stāvokļa meklēšana cilvēkiem, kuriem nav sūdzību. Regulārs zarnu vēža skrīnings ir viena no spēcīgākajām prevencijas metodēm. No pirmās atipiskās šūnas, kas attīstās polipā līdz zarnu vēža attīstībai paiet 10-15 gadi. Ja regulāri tiek veikts skrīnings var tikt laicīgi atrasts polips, tas noņemts, kas pasargā no tālākas zarnu vēža attīstības. Skrīnings var atrast neliela izmēra agrīnus zarna vēža gadījumus, kurus var veiksmīgi izārstēt.

Sākot no 50 gadu vecuma rekomendē lūgt ģimenes ārstam vienu reizi gadā izsniegt aploksni ar speciālu testu, ko veikt mājas apstākļos un nogādāt atpakaļ ģimenes ārstam. 

Situācijās, kad ģimenē ir bijuši zarnu vēža gadījumi agrīnā vecumā, skrīnings jāuzsāk agrīni. Ja ir pierādīts kāds no pārmantota vēža sindromiem, tad nepieciešams sekot ģenētiķa rekomendācijām par skrīninga biežumu un izmantojamo metodi.

Ja ir kaut nelielas aizdomas par onkoloģisko saslimšanu, ģimenes ārstam ir jāpiesaka izmeklējumi (visbiežāk kolonoskopija) caur zaļo koridoru kādā no ārstniecības iestādēm, kas nodrošina šos izmeklējumus zaļā koridora ietvaros.

Ja izmeklējumos tiek atklāts audzējs, tad pacients ir jānosūta pie abdominālā ķirurga caur zaļo koridoru uz P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcu vai RAKUS Latvijas Onkoloģijas centru.

Papildus nepieciešamie izmeklējumi tiks veikti universitātes slimnīcā un pacienta gadījums tiks prezentēts multidisciplinārā onkologu konsīlijā, lai izlemtu terapijas taktiku.

Rīga

•     SIA “Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas” klīnika “Latvijas Onkoloģijas centrs”
 Hipokrāta iela 4, Rīga;
 Zaļā koridora tālrunis -  67042264 vai 20375600 (pacientu var pieteikt tikai ģimenes ārsts)

•     Reģistratūras tel. 67042194
 www.aslimnica.lv

•     P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīca
 Pilsoņu iela 13, Rīga;
 Zaļā koridora tālrunis -  67095393 vai 25650310 (pacientu var pieteikt tikai ģimenes ārsts)

•     Reģistratūras tel. 67069280
 www.stradini.lv/

Liepāja

•   SIA "Liepājas reģionālā slimnīca"
 Slimnīcas ielā 25, Liepājā

•  Reģistratūras tel. 63403231
 www.liepajasslimnica.lv

Daugavpils

•     Daugavpils Reģionālā slimnīca
 Vasarnīcu iela 20, Daugavpils

•     Reģistratūras tel. 654 22 419
 www.slimnica.daugavpils.lv/